Jaukā kaimiņiene izauga manu acu priekšā. Viņa ir izglītota, turīga, tagad dzīvo skaistā jauna projekta mājā Baložos.
Šorīt sieviete bija atbraukusi pie vecākiem, lai parādītu savu četrus mēnešus veco franču buldogu. Jauks tīģerkrāsas sunītis, ļoti līdzīgs nosauktajai šķirnei, tikai kārns, nesamērīgi garām kājām, garām ausīm, viena noļukusi.
Klusēju. Tagad kaut ko teikt jau par vēlu. No kurienes Baikāls, cik maksāja? Esot no audzētājas Pierīgā, cena 750 eiro. Nešaubos, ka mana paziņa savu Baikālu mīlēs, nekad neizmetīs, nenodos patversmē, lai kas arī no viņa izaugtu. Taču – kā tas var būt?
Šķiet, ka visapkārt – presē, dažādos portālos, televīzijas un radio raidījumos – nekad nav tik daudz runāts par suņiem, viņu labturību, audzināšanu, par labiem un ne tik labiem gadījumiem šajā dzīves jomā, bet cilvēki turpina kāpt uz tiem pašiem grābekļiem. Lētticība? Nevēlēšanās vismaz internetā iepazīties ar iecerēto šķirni, aiziet uz suņu izstādi, uz suņu klubu?
Lai Dievs dod, ka Baikāls augtu vesels, lai viņiem viss ir labi un nav jātērē nesamērīgi liela nauda vetārstiem, bet skaidrs – vismaz dzīvnieku labturības jomā nedzīvojam civilizētā valstī. Te likumi nedarbojas. Toties, vieglas naudas vilināti, pilnā sparā darbojas "audzētāji". Metiens aiz metiena, sludinājumi Ss.lv, un lētticīgie pircēji jau rindā stāv. Bizness ripo kā smērēts.
Vai te jelkad kaut kas mainīsies? Man nolaižas rokas.