Ja ar laizīšanos domāta intensīva kažoka kopšana, iemesli var būt dažādi. Visbiežākais – blusas. Visvienkāršāk blusu klātbūtni konstatēt, ar mitru, baltu salveti paberzējot ādu virs astes, uz vēdera. Ja uz salvetes redzami brūngani traipiņi (izšķīdušas blusu fekālijas), tad niezes (laizīšanās) cēlonis visdrīzāk ir šie kukaiņi. Ir dzīvnieki, kam ir alerģiska reakcija uz blusu kodumiem, viņi no vienas blusas koduma var kasīties divas nedēļas, pat ja blusu pazīmes nav manāmas. Tādēļ pareiza blusu kontrole ar efektīviem līdzekļiem ir ļoti svarīga.
Retāks iemesls ir stresa izraisīta sevis laizīšana. Ir kaķi, kas ļoti sakāpināti uztver jebkuras izmaiņas ap sevi, – stresu var izraisīt gan jauna dzīvesvieta, jauns dzīvnieks vai cilvēks ģimenē, gan arī tādi cilvēkam nebūtiski sīkumi kā jauns paklājs vai gaisa atsvaidzinātājs. Stresa mazināšanai kaķim vajadzētu būt drošai vietai, kur paslēpties, jābūt pietiekamai saimnieka uzmanībai (rotaļas, glāsti), ir kaķi, kam ir ļoti svarīgs regulārs režīms. Ja nekas no minētā nestrādā, var mēģināt stresu mazinošas papildbarības, feromonus. Retos gadījumos vajadzēs veterinārārsta izrakstītas zāles. Pie veterinārārsta jāvēršas arī tad, ja intensīvas laizīšanas rezultātā izkrīt vai kļūst nespodrs apmatojums, ir ādas izmaiņas (apsārtums, kreveles, izsitumi).
Dzirdēts, ka pēc apmēram septiņu gadu vecuma sunim izstrādājas imunitāte un ikgadējās vakcinācijas pote vairs nav īsti nepieciešama, pat var nodarīt sliktu.
Vakcinācijā vairs nav vienas pareizās shēmas, kā būtu jāvakcinē visi dzīvnieki. Suņu vakcīnas iedalās t. s. pamatvakcīnās (pret suņu mēri, hepatītu, parvovīrusu un trakumsērgu) un pārējās vakcīnās (pret leptospirozi, boreliozi (Laimas slimību), audzētavu klepu, herpesvīrusu u. c. slimībām). Pamatvakcīnas nepieciešamas katram sunim, pārējās – atkarībā no riska. Izstāžu suņiem noteikti ieteicama vakcīna pret audzētavu klepu, jo suņi bieži inficējas izstāžu laikā. Medību suņiem, kas var kontaktēties ar žurkām, lapsām u. tml., vajadzīga vakcīna pret leptospirozi. Veterinārārsts ar suņa saimnieku izrunā iespējamos riskus un izveido individuālu vakcinācijas shēmu. Vairums veterinārārstu uzskata, ka pieaugušus suņus optimāli vajadzētu vakcinēt reizi trijos gados ar pamatvakcīnām, bet pārējās vakcīnas var būt nepieciešamas biežāk, lai nodrošinātu pietiekamu antivielu līmeni.
Nav tā, ka dzīves laikā imunitāte "uzkrātos" un veci dzīvnieki vairs nebūtu jāvakcinē. Ja dzīvniekam antivielas nokrītas zem līmeņa, kas nodrošina aizsardzību, sastopoties ar ierosinātāju, viņš var saslimt jebkurā vecumā.
Veciem dzīvniekiem organisma spējas cīnīties pret infekcijām ir zemākas, tādēļ vecu suņu aprūpei (pareiza barošana, kustības, attārpošana un arī vakcinācija) jāpievērš īpaša uzmanība. Ja ir bažas, ka vakcīna varētu būt pārāk liels slogs vecā suņa organismam, antivielu līmeni var noteikt laboratoriski, lai konstatētu, vai to vēl ir pietiekami, vai arī nepieciešama atkārtota vakcinācija.