Tas bija melnais kaķis, kuru Finka kungs ļoti mīlēja. Kaķis pieglaudās pie loga un skatījās uz mani, tad aizskrēja un pēc brītiņa nāca atpakaļ. Viņa lūpās bija kāds papīrītis, uz kura skaidriem burtiem bija uzrakstīts - Finks nav mājās. Kad es Finka kungam to atstāstīju, viņš apstiprināja, ka toreiz patiešām nav bijis mājās, bet par kaķa atnesto cedelīti gan neko nezinot, un pierakstīja to garīgo inteliģenču darbībai."
Pēc fragmenta noklausīšanās uz mani uzvaroši raugās trīs acu pāri. Tas trešais pieder melnam kaķim. Elīna skaidro: "Lūk, Finkam bija melns kaķis Puisītis, mums ir Puika."
Gandrīz Puisīša dubultnieks
Oficiāli Rīgā nav gaišreģa Eižena Finka (1885-1958) piemiņas vietas. Gatis un Elīna savā dzīvoklī daļu viesistabas atvēlējuši Finkam. Šeit izveidota slavenajam gaišreģim un fotogrāfam veltīta ekspozīcija. Laiku pa laikam to apmeklē ekskursanti, kas dodas apskatīt Maskavas forštates vēsturiskos objektus. Te notiek arī omulīgi vakari un dažādi tematiskie pasākumi.
Pirms septiņiem gadiem Gatis sāka dzīvot pussabrukušas divstāvu koka ēkas pirmajā stāvā Maskavas ielā 179. Par to, ka šajā vietā no 1923. līdz 1929. gadam it kā dzīvojis Eižens Finks, viņam pastāstīja otrā stāva kaimiņiene Natālijas kundze. Viņas tēvam Latvijas laikā piederējusi beķereja, un tēvs vienmēr stāstījis, kāda lepna publika braukusi pie Finka pēc nākotnes pareģojumiem. Pamazām Gatis aizrāvies ar Finku, un radusies ideja saglabāt viņa piemiņu. Kapitālremonts, kredīts, darbos palīdzēja ģimene, draugi. Gatis staigājis pa antikvariātiem, meklējot tā laika priekšmetus, dažādi cilvēki atdevuši senas mēbeles, sadzīves lietas. Tagad dzīvoklī pagātne saskanīgi sadzīvo ar Gata un Elīnas pašreizējo dzīvi. Viņi radījuši muzejisku un reizē omulīgu gaisotni. Es nezinu nevienu citu, kas, iekārtojis piemiņas vietu slavenam cilvēkam, pats tajā dzīvotu un justos komfortabli.
Diktofonā atšifrējot sarunu, fonā visu laiku skan mīlīga murrāšana. Kā nu ne - tas ir Puika, nenoliedzami viens no vērtīgākajiem dzīvokļa "eksponātiem". Apzinoties šīs vietas mistisko auru, iespējams, murrājot Puika arī man kaut ko stāstīja. Diemžēl nesapratu viņa teikto.
Elīna un Gatis par Puiku ir sajūsmā. Vispār jau runcis piedzima laukos. Viņa brāļi un māsas ātri atrada saimniekus, bet melni gandrīz nomušīja vietējie nerātneļi zēni. Puika lepojas ar saviem krustvecākiem - dziedātāju Andri Ābelīti un viņa sievu Baibu, jo tieši Baiba Puiku piedāvāja Gatim. Elīna stāsta: "Puika jeb Melnais (katram kaķim mājā ir vārds un mīļvārdiņš) mūsu dzīvoklī bija pirmais kaķis. Viņam ir seši gadi. Melnis ļoti mīl ciemiņus un vienmēr cenšas būt uzmanības centrā. Izbauda sarunas, īpaši skaļi murrā, kad tiek teikti komplimenti par viņa skaisto kažoku un iznesību. Puika pieprasa uzmanību un nemitīgu lutināšanu. Gadiem ejot, runčuks kļūst arvien pļāpīgāks. Atnākot vakaros mājās, vispirms Puika jāpacienā ar gardumiņiem un jāuzklausa ķepaiņa dienas piedzīvojumi. Gatis ar Puiku bieži spēlējas ar papīra bumbiņām. Melnais atvaira bumbiņas ar futbola vārtsarga cienīgu atsperīgumu."
Elīna saprata, ka "ar diviem čaļiem būs grūti tikt galā". Palīdzēja gadījums. Pirms četriem gadiem, lietainā oktobra vakarā nākot ar iepirkumiem no Mola, uz ielas viņiem pretī izskrējis mazs, izkāmējis un izbadējies radījums. Gatis smej: "Elīnai, protams, asaras pa gaisu! Atnesām kaķēnu mājās, izmazgājām, atblusojām. Tā pie mums nonāca Tigija jeb Pece. Ar Puiku viņai sākās platoniska mīlestība, jo runčuks savu vīrieša godību jau bija zaudējis."
Pilnu Teklas Šaiteres rakstu Pokrova kapos lūdz gaišreģa atļauju lasiet piektdienas, 24.janvāra, laikrakstā Diena!