Paskrubināties ar Dievināto un Paklausīgo

Abi jaunieši satuvinājās, studējot Rīgas Tehniskajā universitātē, un mīlestība uz dzīvniekiem draudzībā nospēlēja savu lomu. Sākot dzīvot kopā, viņi juta – māja bez mīļdzīvnieka ir tukša, taču aizņemtības dēļ suni ņemt nevar, no kaķa attur Viktora alerģija, žurkām ir pārāk īss mūžs, kāmītis nav īpaši saprātīgs radījums. Kā nereti gadās, visu izlēma gadījums.Izvilka divas šinšillasŠovasar kādās brīvdienās jaunieši atpūtās kolēģa mājās, kur blakus arī jūra un ezers. Viktors atceras: "Pat makšķeri paņēmu līdzi! Eleonora ar draugiem aizgāja uz jūru, bet es aizrunājos ar mājas saimnieci, kurai ir šinšillas. Vārds pa vārdam, un es viņai teicu, ka jau sen gribam mājās dzīvnieciņu, ka man ļoti patīk šinšillas, un jautāju, vai nevar man vienu uzdāvināt. Saimniece parasti savus dzīvniekus nevienam nedāvina, bet es kļuvu par izņēmumu. Turklāt tieši tolaik tajās mājās bija mazas šinšillas."Viktors rīkojās enerģiski, un arī apstākļi labvēlīgi sakrita lietas labam iznākumam: "Sāku gatavot pārsteigumu Eleonorai. Turpat uz vietas portālā Ss.lv sameklēju sludinājumu – kāds pārdeva šinšillu būri. Izrādījās, ka  pārdevējs dzīvo netālu. Drīz būris jau bija mans, bet pārējo, sākumam nepieciešamo, iedeva šinšillu saimniece. Kad Eleonora pārnāca no jūras, es viņu iepazīstināju ar četrus mēnešus veco šinšillu mazulīti Keiko."Viktors atzīst, ka apmulsis no Eleonoras reakcijas. Viņa nopriecājās, tikai piebilda, ka Keiko vienai mājās būs skumji, un ieteica paņemt otru šinšillu. Pati arī izvēlējās mēnesi vecāko Naoko. Abi dzīvnieciņi nav no viena metiena, bet, kopā dzīvojot, bija saradušas kā māsiņas. Baltā Keiko ir drosmīgāka un dūšīgāka, sudrabotā Naoko klusa, kautrīga un piemīlīga. Šinšillām doti japāņu vārdi. Keiko nozīmē Dievinātā, Naoko – Paklausīgais bērns. Viktors pajoko: "Tā, redz, braucu makšķerēt un izvilku divas šinšilas."Pirmā naktsNebija gluži tā, ka ieraudzīja un uzreiz viss bija labi. Ciemošanās bija ar nakšņošanu, un saimniece vakarā iedeva jaunajiem šinšillu īpašniekiem izlasīt grāmatiņu par simpātiskajiem grauzējiem. Tika uzklausīti arī audzētājas padomi, un Viktors ar Eleonoru  šinšillu jomā vairs nejutās gluži kā no gaisa nokrituši. Paredzot, ka reiz mājās noteikti būs dzīvnieki, dzīvokli remontējot, Viktors visus elektrības vadus noslēpa sienās, tāpēc nav jābaidās, ka šinšillu vainas dēļ pēkšņi pazudīs elektrība. Vakarā, ielikuši jauniegūtos draugus būrī, abi jaunieši devās pie miera, bet ar saldu dusu nekas nesanāca. Šinšillas ir nakts dzīvnieki, un abas sarīkoja tādu trādirīdi, ka viņu saimniekiem miega nebija nevienā acī. Kopš tā vakara šinšillām pirms miega ļauts izskraidīties pa dzīvokli, viņas saskrubinās ar saimniekiem, bet vakarā būris tiek aiznests uz virtuvi un – visiem labi. Viktors ar Eleonoru priecājas – tagad viņus vienmēr sagaida abas šinšillas. Viņas ir tramīgas un ļoti jūtīgas.  Skaļāks troksnis, paaugstinātas balsis vai straujas kustības dzīvnieciņus ļoti satrauc. Mīlīgos dzīvnieciņus nevajag arī kā kaķi staipīt pa rokām, ņurcīt, glaudīt un raustīt, nedrīkst stipri spiest, jo kauliņi smalki un trausli. Tāpēc šinšillu audzētāji uzsver, ka šie grauzēji pavisam noteikti nav piemēroti mājdzīvnieki ģimenēm ar straujiem un neaprēķināmiem maziem bērniem. Šinšillas nevajag iegādāties arī cilvēkiem, kas neatradīs pietiekami laika, lai ar saviem mīluļiem nodarbotos.  Šinšillām nepieciešama plaša māja, minimāli  tai jābūt 70x50x50 cm, turklāt – jo būris augstāks, jo labāk. Abas šinšillas pašlaik mitinās pagaidu mājiņā. Ar laiku viņām tiks nodrošināti lielāki apartamenti, jo šinšillas mīl skriet, lekt, rāpties. Tāpēc, saimniekiem vakarā atgriežoties mājās, abām ļauts jestri izjoņoties pa istabu. Keiko un Naoko ar baudu mazgājas smilšu vanniņā, turklāt abas vienā, kaut "vannas istaba" izskatās gaužām maza. Draudzenītes labi satiek savā starpā, mīļi skrubina viena otru – tā ir šinšillu valodiņa, viņas saskrubinās arī ar saimniekiem.Reiz Viktors pie Rimi atrada ezīti un pirms nešanas uz mežu nolēma adataini parādīt šinšillām. Gaidītā laipnā sastapšanās nenotika – Keiko varonīgi saslēja gaisā spalvas un dusmīgi šķaudīja uz «citplanētieti», bet Naoko  nobijusies iespiedās būra stūrī.  Eleonorai un Viktoram tagad daudz jaunu pienākumu. Saimnieki negrib redzēt šinšillu spalvas lidojam pa gaisu, tāpēc mīlules regulāri ķemmē. Viktors pajoko: "Domāju, ka mums ir divas, bet, kad ķemmēju, izrādās, ir trīs šinšillas." Četrotne pieņēmusi cita citu, un Viktors ar Eleonoru cer, ka Keiko un Naoko dzīvos ilgu mūžu.Mazās činčasŠinšillu dzimtene ir Dienvidamerikas Andu kalni, kur klimats ir ļoti skarbs. Temperatūras amplitūda no +30 grādu dienā līdz nullei naktīs. Pielāgojoties strauji mainīgajiem laika apstākļiem, šinšillas ieguvušas unikālu biezu kažoku.Daba apveltīja mīlīgos dzīvnieciņus ar visu dzīvei nepieciešamo, tikai nebija paredzējusi cilvēku nežēlību. Savvaļā šinšillu ienaidnieki ir  lapsas un plēsīgie putni, bet zvēriņu visbīstamākais ienaidnieks bija un joprojām ir cilvēks. Indiāņu ciltis šinšillas medīja pārtikai un silta apģērba izgatavošanai, bet kopš XVI gs., kad šinšillas pirmo reizi ieraudzīja spāņu iekarotāji, sākās činču (šo vārdu šinšillām deva  činču cilts indiāņi) nežēlīga izķeršana. Eiropā ārkārtīgi populāri kļuva šinšillu kažoki. Dzīvnieciņiem uz žēlastību vairs nebija ko cerēt. No 1840. līdz 1921.gadam tika nogalināts miljoniem šinšillu. Ap 1940. gadu savvaļā šinšillas faktiski vairs nebija sastopamas, un kažokādu vajadzībām sāka plaukt šinšillu audzētavas. Visām krāšņo šinšillu kažoku cienītājām derētu zināt, ka viena kažoka darināšanai vajag nogalināt vairāk nekā simtu mīlīgo zvēriņu! Tāpēc labāk šinšillas turēt mājdzīvnieka godā.