Pirmais iespaids, pārkāpjot Eglīšu dzīvokļa slieksni, - praktisks plānojums, daudz gaismas, pamatīgas mēbeles, ozolkoka parkets un nekā lieka. Māra smej, ka pirms trīs gadiem viņi nopirka "kasti ar pelēko apdari". Vārdu sakot - četras kailas sienas ar vietu sanitārajam mezglam. Mājasmāte ir ļoti lepna par paveikto: "Astoņdesmit četru kvadrātmetru plašo "kasti" izplānojām paši centimetru pa centimetram un savas ieceres izstāstījām arhitektam."
Gandrīz kā pilī
Var just, ka dzīvoklis pašiem ir bezgala mīļš. Kā ne? Māra bija gan šī dzīvokļa interjeriste, gan dizainere vienā personā. Priekšnamā novelkam ielas apavus, un izstaigājam ļoti racionāli izplānoto dzīvokli. Ja neskaita dažas starpsienas, tas ir atvērtā plānojuma mājoklis. Priekšnams saplūst ar dzīvojamo istabu, bet tā savukārt savienojas ar guļamistabu. Starp guļamistabu un dušas telpu atrodas divi sienas skapji. Tajos kā gliemeži savos vākos paslēpušās drēbes un, ticat vai ne, ļoti silti iekārtojusies veļas mazgājamā mašīna, kas daudzos dzīvokļos gluži vai acīs duras. Vienīgās durvis dzīvoklī šķir viesistabu no kabineta. Tas vairāk ir Ģirta pārziņā. Telpu izveidē un interjerā ieturēts klasiskais stils. Māra pamato: "Neesam nekādi tīņi, kas mājokli iekārto pēc pēdējā modes kliedziena, kam drīz seko nākamais kliedziens." Dzīvojamā istaba šķiet ļoti plaša, taču šai telpai ir trīs funkcijas - tā kalpo arī kā ēdamistaba, kas apvienota ar atklātu virtuves zonu. Tādējādi pat nelielais priekšnams vairs nešķiet šaurs, bet viesistaba, pateicoties augstajiem logiem, nedaudz ņemot palīgā iztēli, ir līdzīga ēdamzālei senlaicīgā pilī. Šo iespaidu pastiprina pamatīgās mēbeles - izvelkamais ozolkoka ēdamgalds un divpadsmit krēsli, no kuriem seši izvietoti ap galdu, pārējie - izlikti dzīvoklī.
Māra smej, ka ēdamistaba ir arī viņas fizkultūras zāle: "Katru rītu es, uzliekot ceļgalu aizsargus, pēc Ziņģītes metodes rāpoju ap galdu. Un zini - par muguras problēmām esmu aizmirsusi!"
Līdzi - tikai sirdij dārgāko
Ģirts un Māra bilst, ka, pārceļoties uz jauno dzīvesvietu, no vecā
dzīvokļa, kuru var redzēt pa logiem un kur tagad dzīvo dēls
Mārtiņš, līdzi paņemti tikai trauki, grāmatas un ģimenei tuvās
gleznas. Māra smejas: "Skaidrs, ka šī ir mūsu gulbja dziesma. Nekad
vairs nepirksim jaunas mēbeles un nekur citur nepārvāksimies, tāpēc
visam jābūt pamatīgam!"
Dzīve, protams, ienesusi korekcijas Eglīšu vēlmēs. Viņiem iepatikās virtuves iekārta no ķirškoka, un - te tā ir! Viņi riskēja un pārējās mēbeles veiksmīgi pasūtīja no kataloga vai pēc ilgiem meklējumiem iegādājās Rīgas veikalos. Krāsu izvēlē dzīvokļa saimnieki bija konsekventi atturīgi, vēloties, lai mājoklī valdītu piesātināti siltie toņi.
Norādot uz spožo gaismekli virs ēdamgalda, Māra atkal smaida: "Visu mūžu gribēju kristāla lustru, un - te tā ir! Puse no lustras naudas ziņā ir mūsu, puse - draugu dāvana. Pārējie oriģinālie gaismekļi sameklēti kādā Čaka ielas veikalā."
Pie laba pierod ātri. Māra un Ģirts, kuri ir dzīvojuši gan šaurā kopmītnes istabiņā, gan mazā trīsistabu dzīvoklītī, priecājas - beidzot apkārt ir plašums! To vēl pastiprina 15 m2 lielā lodžija, kas ieskauj dzīvokli no divām pusēm. No tās paveras brīnišķīga panorāma - namu jumti Satekles un Skanstes ielā, bet vakaros visapkārt tik jauki iedegas pilsētas ugunis. Nama saimnieku noteiktais - uz lodžijām neizvietot neko lieku, Mārai un Ģirtam ir pa prātam. Podiņā uz lodžijas pašlaik atrodas tikai zaļa eglīte, kas Jaungadā rotājusi dzīvokli. Māra ar Ģirtu jūsmo: "Vasarā saule jau no rīta ielej zeltu mūsu dzīvoklī, kas atrodas starp debesīm un zemi. Arī zvaigznes pienākušas mums daudz tuvāk." Zinot Māru jau daudzus gadus, varu apgalvot, ka dzīvokļa iekārtojums liecina par Eglīšu ģimenes gaumi, stilu un vēlmēm.
Mājasmāte neslēpj - jaunībā, skatoties ārzemju filmas, viņa brīnījusies, ka to varoņi izkāpj no mašīnas garāžā un ar liftu uzbrauc dzīvoklī. Nu arī viņai ar Ģirtu tā ir.