Iepazīšanās neklātienē
Nemaz nav jābūt suņu un cilvēku pazinējam, lai saprastu, ka Kalnciema kvartāla kultūras programmu vadītāja Una Meiberga un ungāru vižla Amī veiksmīgi sastapušas viena otru. Šī nebūs oda skaistam sunim un šarmantai sievietei, bet prieks par cilvēka un suņa draudzību.
Vižla ir viena no Ungārijas nacionālajām suņu šķirnēm – maģāru augstmaņu lepnums daudzu gadsimtu garumā. Unai nebija nekādu zināšanu par vižlām, bet viņai vienmēr patikuši putnu suņi – angļu pointeri, veimārieši, kurchāri un īru seteri. Pusaudžu gados mājās bija čau čau šķirnes suns, bet "tas nekādi neatbilda manām vēlmēm. Es gribēju ar suni spēlēties un mīļoties, bet viņš man ar visu savu būtni lika saprast – liec taču mani vienreiz mierā!".
No suņa iegādāšanās vēlākajos gados atturēja trauksmainais dzīves ritms, studijas, piedzima dēli Austrums (10) un Juris (6). Una ir atklāta: "Kad Austrums ierunājās, ka mums vajadzētu suni, iekšēji es jau biju tam gatava. Man bija svarīgas dzīvnieka rakstura īpašības, tāpēc neņēmu suni no patversmes. Negribēju riskēt, svešu cilvēku dzīvniekam radītās problēmas risinot savā ģimenē."
Pie Amī nokļūšanas Unas mājā "vainīga" bija Laura Blumberga. Viņai ir ungāru vižla, izstāžu čempions Fredis. Lauras stāsti par suni un redzētais Unu sajūsmināja. Viņa izlasīja visu iespējamo literatūru par seno šķirni: "Biju pat pārāk sagatavojusies, izlasīju arī to, ko man nevajadzēja lasīt, skatījos dažādus video, kur saimnieki netiek galā ar suņiem un sauc palīgā suņu vārdotājus. Taču lasīt ir viens, bet pašam visu piedzīvot – pavisam kas cits." Neskatoties uz izzināto, Una secināja, ka viņa grib tikai ungāru vižlu – vidēja auguma, staltu, elegantu, emocionālu, maigu, gudru un viegli skolojamu suni, kas ļoti piemēroti aktīvai ģimenei ar bērniem.
Trāpīts desmitniekā
Lauras Blumbergas vižlai Fredim tieši tolaik Brestā pasaulē bija nākuši kucēni. Viens no viņiem tika aizrunāts, bet tad draugi veica psiholoģiskas pārrunas par tēmu – tu esi tik aizņemta, bieži brauc komandējumos, mājās mazi bērni, kur tev vēl suni? "Apraudājos un no kucēna atteicos, pēc tam mēnesi cietu, katru vakaru bēdājos un beidzot nodomāju – ja no visām lietām, kas ir pasaulē, man tik daudz jābēdājas par suni, tad man viņš jāņem. Laura ar savu suni bija Minskā uz izstādi un pa ceļam atveda man trīs mēnešus veco Amī." Una tik emocionāli stāsta savus pārdzīvojumus, ka jūtu – teju arī man asaras sāks birt kā pupas.
Pagājis gads, un Unas sajūsma par Amī nedziest. Viņa savai kompanjonei veltī vārdus, kas izjusti sirdī:
Tā ir pārdabiska tuvība un atbildība. Amī dzīvo tikai man, un tas ir daudz nopietnāk nekā ar bērniem, kuriem tomēr ir sava dzīve.
"Gada laikā nav bijusi neviena diena, kad man par kaut ko būtu jāsūdzas. Lielākais pārsteigums, ka man nebija ne par ko jācīnās, Amī visu saprot un dara tā, kā es iedomājos."
Sabiedrības dāma
Katru dienu Amī kopā ar Unu iet uz darbu. Kalnciema kvartālā Amī pazīst visi pastāvīgie apmeklētāji. Kad saimniecei rakstu darbi un telefona sarunas, Amī vai nu uzturas kabinetā, vai uz terases sildās saulītē. Abas kopā dodas uz izstādēm, uz kafejnīcu. Mūsu sarunas laikā kafejnīcā ienāk vietējie puiši, un vižla steidzas ar viņiem "papļāpāt". Paldies Dievam, ka mūsu laikos cilvēki visbiežāk priecājas par šādu tandēmu. Amī arī godam pelnījusi uzmanību un glāstus, jo viņa prot uzvesties un ir īsta dāma.
Una pārliecinoši atspēko apgalvojumu, ka medību suņus, pie kādiem pieder arī ungāru vižlas, nav labi turēt dzīvoklī pilsētā: "Priekšrocības, dzīvojot privātmājā, nemaz nav tik lielas. Vižlas arī šajā ziņā ir īpašas, viņas uzturas tikai tur, kur ir saimnieks, iet ārā tikai tad, kad iet saimnieks. Vižlas ļoti skumst, ja ilgi paliek mājās vienas. Kad Amī bija maziņa, promejot likām kucentiņu būrī, jo domāju, ka saskumusi viņa demolēs māju. Tajā būrī viņa vai prātā juka. Pēc pirmās meklēšanās un viltus grūtniecības Amī nobrieda un tagad, mājās palikusi, ir mierīga, jo zina, ka mēs atgriezīsimies un atkal būsim kopā." Una gaiši pasmaida un noglāsta savu vižlu, kas ērti iekārtojusies uz dīvāna blakus saimniecei: "Amī ir mans kompanjons, viņa visu laiku ir līdzās. Lasīju, ka vižlām dienā jānoskrien 40 kilometru, bet izrādījās, ka gluži tā nav, un suņi ir ļoti dažādi. Amī, par laimi, nav aktīvais tips, viņa adaptējusies mūsu ģimenē un dzīvo divos režīmos – mājās kā kaķis lieliski pavada laiku zem segas, bet vienmēr gatava kaut kur doties, ja man rodas tāda vēlēšanās. Rīta agrumā Amī negrib iet ārā, tāpēc nav jāceļas sešos. Vasarā dzīvojam pie jūras, viņai patīk peldēt, lēkāt pakaļ viļņu šļakatām un lidot līdzi frīsbijam. Rīgā dzīvojam pie Grīziņkalna, atkal ir kur izskrieties. Ejam arī uz Biķernieku mežu.
Policisti, lūdzu nesodiet! – vižlai nepatīk staigāt nedz pavadā, nedz suņu laukumiņā!
Una pārliecināta, ka ģimenē ar pavisam maziem bērniem suni nevajag ņemt: "Mans sešgadīgais Juris ir jaunākais vecums, kādā bērnam var iegādāties suni. Austrums zina, ka viņa pienākums ir ar Amī iet staigāt, un viņš lielākoties to arī labprāt dara. Mazais brālis pastaigām vēl ir par jaunu. Visi kopā labi sadzīvojam. Svarīgi bija, lai Amī nav agresīva, jo pat vislabākie bērni reizēm var būt neprognozējami. Amī ir ģimenes terapeite un psiholoģe. Visās rotaļās viņa iesaistās ar maigumu un ir ļoti toleranta."
Una priecīgi stāsta, ka kopā ar Amī iesaistījusies mistiskā pasaulē, tādā kā sieviešu – vižlu īpašnieču sektā: "Taisām vižlu saietus mežos 20–30 kilometru attālumā no Rīgas. Nesen bijām Ogres Zilajos kalnos. Suņi izskraidās, bet mēs jūtamies kā National Geographic sižetā, jo vižlu bara ātrums un grācija ir neaprakstāmi, tur ir daudz prieka un svaiga gaisa." Ungāru vižlu popularitāte Rīgā aug. Galvenais, lai graciozos suņus nesāktu vairot kaktu audzētāji un lai visas vižlas nokļūtu īstajās rokās.