Beidzot man ir skaidrs, kāpēc mums nav tādu sporta un pastaigu, atpūtas un prieka vietu kā citās Eiropas pilsētās. Arī visas atbildīgās personas Rīgā ir īsti laucinieki. Viņuprāt, tikai laukos var pa īstam saelpoties labu gaisu, tikai jūrā vai ezerā baudīt ūdeni, tikai savā pļavā pasēdēt zālītē. Savukārt parkos - pie kanāla Kronvalda parkā, arī Vērmanes dārzā un citur - drīkst parkot auto, jo lauciniekam kaut kur sava lielā mašīna jāliek.
Šogad pamanāmākās diskusijas par pilsētas publisko telpu bija sīkas un bērnišķas, jo neviens neapsprieda, piemēram, krastmalas labiekārtošanu vai kādas ielas atbrīvošanu no mašīnām. Šā gada problēmzonas bija vecā labā spītēšanās ap sēdēšanu zālājā un laivošanu pilsētas kanālā. Diezin cik daudz rīdziniekiem tas ir aktuāli? Pietiktu ar vienu lielu, jaunu un labiekārtotu atpūtas vietu ūdens tuvumā gadā, lai rīdzinieks pamazām pierastu, ka atpūsties var arī pilsētā, brīvajā laikā nedimdinot apkārt savā auto, bet gan mierīgi ar piknika grozu aizstaigājot līdz parkam, kur drīkst gan sēdēt zālājā, gan iedzert glāzi vīna un izlasīt avīzi, gan droši izskraidīties ar bērniem, nopeldēties un izvizināties ar laivu. Vai es esmu traka? Nē, es vienkārši neesmu lauciniece. Man patīk pilsētā, ja tajā ir ko darīt ne tikai teātros un bāros, bet arī svaigā gaisā.