Džekija mani iepazīstināja ar kādu no Somijas atbraukušu bīglu, ar kādu grandmother, kura veda rīta pastaigā dēla taksenīti un ar skaistu šabo (šariks bobiks). Džekija gribēja skriet apsveicināties ar kanāla pīlēm, bet saprata, ka šoreiz no saites vaļā netiks, tāpēc tikai aizsūtīja gaisa skūpstu resnam runcim, kurš arī cierēja uz pīlēm pie Rīgas brīvostas pārvaldes. Secināju, Džekija ir ekstraverta būtne, kas viegli atrod kontaktu ar nepazīstamiem cilvēkiem, mīl tusēt sabiedrībā, ātri pielāgojas apstākļiem un ir bezgala dzīvespriecīga. Tipisks holēriķa un sangviniķa sajaukums.
Lielo gabalu gājējas
Mājās bilstu, ka Džekijai vajadzētu visiem dalīt autogrāfus, tak jau no vienas zortes ar Stenlija Ipkisa labāko draugu Džeka Rasela terjeru Mailo no filmas Maska. Vai skatītāju iemīļotā filma pamudināja Helēnu izvēlēties šo šķirni? Mājasmāte smej: «Ne gluži tā. 2009. gadā man bija veselības problēmas, un ārsts ieteica katru dienu obligāti nostaigāt vismaz septiņus kilometrus. Taču pati tā vienkārši neiešu pastaigāties. Man vajadzēja kompanjonu. Sāku meklēt vissmukāko suni –salizturīgu gargabalnieku. Šogad aprīlī dēla draudzene Laura zvanīja no suņu izstādes Ķīpsalā – atradusi tieši tādu. Pēc nedēļas no audzētavas atvedām Džekiju. Tas ir mūsu suns, es ar Lauru un dēlu dalāmies ar viņu.»
To pašu, ko vienmēr
Suns par labāko draugu patiesībā kļūst tad, ja saimniekam ar savu kompanjonu ir kopīgi hobiji. Džeka Rasela terjers tāds ir. Helēna bija saklausījusies mītus par to, ka šīs šķirnes suņi esot hiperaktīvi mājas demolētāji, dzīvokļa ārdītāji, kurpju un vadu grauzēji. Džekija tāda nav. Kad Helēna savu blēņdari Čipatu uzrunā stingrā balsī, viņa ieraušas būrī un aizmieg uz savas sedziņas. Helēna iesaka visiem mazu suņu īpašniekiem iegādāties tādu būri: «Tā ir viņas telpa. Mājās Čipata nav sagrauzusi itin neko. Visvairāk baidījos par vadiem. Sunītei pieteicu – vadiem nē! – un viņa nekad tiem nav tuvojusies.» Galvenais, protams, ir suņa socializēšana. Ar to šajā mājā viss ir kārtībā. Var teikt, Džekija ir augstākās sabiedrības dāma. Helēna sirsnīgi stāsta: «Mēs gandrīz vienmēr esam kopā. Es bieži strādāju kafejnīcās, un Čipata allaž ir man blakus. Vienmēr gan pajautāju, vai drīkstu uzturēties kafejnīcā ar suni? Kad atnākam Ozirisā, mums prasa – vai Čipatai to pašu, ko vienmēr? – un viņa dabū kartupeli ar biezpienu un olas dzeltenumu. Faktiski viņa ēd visu, arī burkānus, gurķus, ābolus, gaļu un sauso barību.
Mārtiņš Sirmais mūs vienmēr laipni uzņem. Blakus mājā kafejnīcā Antonio arī Čipatu pazīst. Mums dota atļauja uzturēties Jāņa Jendža kafejnīcās. Berga bazārā Satori grāmatnīcā drīz būs uzraksts pie durvīm – dog friendly – suņiem draudzīgi. Kopā ejam uz banku, bet es allaž paprasu apsargam atļauju. Arī lekcijas lasot Mākslas akadēmijā, esam kopā. Čipata grauž savu lielo koku, pēc tam kādam guļ klēpī. Viņa ir maziņa, sver tikai piecarpus kilogramus.»
Saimniece neslēpj, ka kompanjone dara arī mazas blēņas: «Piemēram, no rīta nočiepj manu samta matu banti un spēlējas ar to. Skrīveros dārzā vairākas reizes izritinājusi tualetes papīra rulli, gadījās pat, atnesa nokostu putniņu, citu reizi – divas vardes. Brrr... Zinu, ka pie draugiem viņa no galda nočiepa un apēda siļķi, kaut zina, ka uz galda esošais viņai ir aizliegts.» Kādu dienu sune lavījusies klāt ezim, bet tā adatas bijušas par asu. Rudens pusē Čipata dārzā izraka divus puķu sīpolus. Nu, kuram negadās?
Džekija esot ļoti konservatīva. Ja redz kādas vizuālas pārmaiņas apkārtnē, pieplok pie zemes un rūc. Šķūnītī glabājies paklājs, Helēna iznesusi to dārzā izvēdināt. Džekija domājusi, ka ieradies citplanētietis, un nevaldāmi rējusi uz svešo. Taču, kad Helēna vasarā steidza pabeigt disertāciju, Čipata bija saprotoša un mierīgi gulēja līdzās. Toties, kad abas dodas garajos pārgājienos, Skrīveros saceļas īsts furors, jo katrs suns aiz sava žoga rej nelabā balsī un ir riktīgi nikns.
Dažādas gaumes
Vienu gan Helēna Demakova nesaprot – viņas iemīļotais komponists ir Vāgners, taču Džekijai šī mūzika nepatīk: «Uzlieku Mocartu, Bēthovenu, viņa klausās, bet, kad skan, piemēram, viegls motīvs no Vāgnera Klīstošā holandieša 1. cēliena vai Loengrīna uvertīra, Čipata izrāda nepatiku. Toties franču šansoni viņai ļoti iet pie sirds.»
Helēna stingri apņēmusies vest Džekiju uz suņu skoliņu un neko nepārspīlē attiecībās ar savu četrkājaino kompanjoni: «Man nav eksaltācijas. Nu, ir mums mazs, smuks, laipns un gudrs suns. Viņa mūs nekādā veidā neapgrūtina. Vislaimīgākā Džekija ir tad, kad esam kopā trijatā – Laura, es un viņa pa vidu.