Jo senāks, jo vērtīgāks
Modris Janeks uzskata, ka ir svarīgi vētīt uzskatus un gadu gaitā sakrāto, lai atbrīvotu telpu svaigām domām.
Senioru Diena
Ne jau nauda dara laimīgu
Maurizio Angelīni strādā Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) ēdnīcā Jūrmalā, Jaundubultos. Šo melnīgsnējo kungu nevar nepamanīt: laipns, izdarīgs un uzmanīgs gan pret klientiem, kuru vidū ir smagi slimnieki, gan pret kolēģiem. Atklājas, ka šis vīrs ir itālis, kurš jau gadus desmit dzīvo Latvijā un latvju mēlē runā pietiekami labi. Maurizio uzreiz arī piekodina: viņa vārds esot jāraksta ar "z"!
Nedrīkst justies vientuļš
Ar Gunti Rasu iepazināmies pirms dažām nedēļām Jaundubultos, Sociālās integrācijas valsts aģentūras rehabilitācijas centrā. Satikāmies vestibilā pie galda tenisa pričendāļiem un brīvajos brīžos izspēlējām pa mačam. Vārds pa vārdam, un mani ieinteresēja viņa dzīvesstāsts un attieksme pret dzīvi. Kā Guntis ierakstījis savā Facebook profilā, viņš strādā par elektrības savaldītāju.
Vecmāmiņa uz pilnu slodzi
"Visu laiku esmu kustībā. Ja cilvēks kustas, viņš tik ātri nenoveco," uzskata Zina Aksjonova. Pērn viņa piedalījās konkursā Vecmāmiņa 2019. Tas bijis lielisks piedzīvojums un Zinai palīdzējis kļūt atvērtākai, komunikablākai. Konkursā viņa ieguva titulu Vecmāmiņa Dāma. Viņa ir šuvēja. Dzīvo Tukumā un daudz laika velta savām trim mazmeitiņām.
Vēl ir nežēlīgi daudz ko darīt
Tuvojoties rotkaļu darbnīcai, saprotu, kāpēc Andri Grebi tik grūti sazvanīt. Cauri vairāku āmuriņu klaudzoņai tālruņa signāls reizēm nav sadzirdams. Andris smej, ka darba specifikas dēļ dzirde kļuvusi vājāka, toties ir attaisnojums, kad netīk reaģēt uz sievas teikto. Telefons tiek ignorēts arī, lai nenojauktu darba ritmu, jo pasūtījumu netrūkst – Liepājas Amatnieku nama meistari apkalpo nišu, ko atstāja uzņēmumi Daiļrade un Māksla.
10 skatu torņi un stenderes izrādes
Biju jau pieradusi, ka agros rītos Rēzeknes centrā sastopu Anitu Graudiņu, rosīgu un mundru, dodoties uz darbu. Anitas priecīgais sveiciens bija kā možuma malks visai dienai. Grūti bija pateikt, ka staltajai kundzei plecos jau septiņi gadu desmiti! Laikraksta Rēzeknes Vēstis redaktores vietniece Anita Graudiņa pagājušā gada nogalē devās pelnītā atpūtā, taču arī pensionāres statusā viņas diena ir piesātināta ar dažādām nodarbēm, kā pati atzīst, laika nepietiek, lai visu ieplānoto paveiktu.
Dejas garša nekur nav zudusi
Ar Regīnu Kaupužu norunāts tikties Operā. Gaidot pārmijam dažus vārdus ar dežuranti jeb, kā saka, Operas sargu, kam zināms viss, kas teātrī notiek. Kāda īsti ir Regīna? Viņa mīļi pasmaida un saka: "Nu, kā jau īsta māksliniece – dažreiz mazliet izklaidīga!" Tomēr uz tikšanos ierodas precīza kā pulkstenis. Kā citādi – baletā precīzam jābūt gan dejotājam, gan horeogrāfam, gan pedagogam. Regīna ir visi trīs vienā personā.
Man patīk redzēt visu skaisto
"Man patīk redzēt visu skaisto," saka jūrmalniece Inta Saksone. Viņas 43 gadus ilgais darba mūžs aizritēja Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kur Inta bija altiste. Klavieres viņa joprojām spēlē – gan mājās, gan Jūrmalas Kauguru Dienas centrā, kur Inta darbojas kā klaviermeistare senioru ansamblī Dardedze. Vijole gan devusies pelnītā atpūtā kopā ar tās saimnieci, taču šo savu mūzikas instrumentu Inta Saksone ne mirkli nav gribējusi pārdot – pārāk tuvs, sirdij dārgs. Mūzikā viņa atgriežas, izmantojot arī mūsdienu tehnoloģiju iespējas. Intai ir planšete, ar kuras palīdzību var klausīties pasaules skaistākos klasiskās mūzikas garadarbus.
Esmu mierīgs kā ģenerālis
Visvaldis Radelis prot pieņemt izaicinājumus un no tiem izvilkt esenci. Aicināt viņu uz sarunu rosināja dokumentālā filma par Talsu hokeja halles celtniecību, kurā piedalās arī kolorīts garmatains jauneklis.
Tā iemācās arī pašpārliecinātību
Rīgas aktīvo senioru aliansē RASA viena no telpām ir moderna datorklase. Tur – pārvarot nepatiku, bailes, aizspriedumus un arī slinkumu, lai apgūtu iemaņas darbā ar datoru, iepazītos ar iespējām, ko piedāvā portāls Latvija.lv, pulcējas seniori. Digitālā aģente Ņina Priede viņiem palīdz.
Paļauties var tikai uz sevi
Ar Egilu Priednieku esam pazīstami kopš jaunības, kad abi strādājām Operā. Ne reizi vien viņa mājās Vecajā Imantā svinēti svētki: pirmizrāžu balles vai Līgo. Pēdējos gados Egils seno ēku un tās apkārtni pārvērtis līdz nepazīšanai.
Dziļi elpojot, labas domas domājot
"Jo vecāks paliec, jo lielāki plāni," smej Ilze Fiseiska, raksturojot savu pašreizējo dzīves posmu. Ar viņu tiekamies Jūrmalā, Kauguros, kur pēc atgriešanās no teju 30 Maskavā pavadītiem gadiem Ilze iekārtojusi savu dzīvokli. Ja citām tikpat elegantām dāmām vājība varētu būt dārgakmeņi, Ilzei tā ir smalku, greznu trauku kolekcija – daži no tiem ir muzeja vērti eksponāti. Daiļliteratūru viņa nelasa, vairāk saista vēsture. Taču arī brīvā laika nav daudz – Ilze dzied Jūrmalas jauktajā korī Lira, nūjo, saviem koristiem organizē ekskursijas un vēl Kauguru krievvalodīgo iedzīvotāju grupiņai dienas centrā māca latviešu valodu un Imanta Ziedoņa dzeju no galvas, un tā nu ir Ilzes pašas iniciatīva.