Izvēlēties jauno Latvijas futbola izlases galveno treneri nav bijis vienkārši, pirmdien atklāja Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidents Vadims Ļašenko.
Itālijas speciālists Paolo Nikolato pirmdien tika apstiprināts Latvijas vīriešu futbola izlases galvenā trenera amatā, līgumu noslēdzot uz diviem gadiem
2026.gada Pasaules kausa izcīņas futbolā vīriešiem fināls tiks aizvadīts Ņūdžersijā, "MetLife" stadionā 19.jūlijā, svētdien paziņoja Starptautiskā Futbola federāciju asociācija (FIFA).
Uz Latvijas futbola izlases galvenā trenera amata bez lietuvieša Valda Dambrauska un zviedra Jannes Andešona, kuru kandidatūras atklājuši ārvalstu mediji, kandidē arī polis Mareks Papšuns, kurš lieliski strādāja pie Čenstohovas Rakow stūres, kad to pārstāvēja uzbrucējs Vladislavs Gutkovskis, un ilgstoši savas valsts jaunatnes izlases vadījušais itālis Paolo Nikolato, liecina žurnāla Sporta Avīze rīcībā esošā informācija.
Futbola apskatnieku Edmunda Novicka un Ilvara Koscinkeviča iedibinātajā sporta mediju balsojumā, kura rezultāti publicēti portālā Sportacentrs.com, par 2023.gada labāko Latvijas futbolistu atzīts pussargs Jānis Ikaunieks.
Pārtraukt darba attiecības ar Latvijas vīriešu futbola valstsvienības galveno treneri Daini Kazakeviču un U17 izlases vadītāju Jurģi Pučinsku pēc ceturtdien notikušās sēdes lēma Latvijas Futbola federācijas (LFF) valde. Organizācijas prezidentam Vadimam Ļašenko uzdots līdz 31. janvārim atrast kandidātus, kuru atbilstību šiem amatiem varētu vērtēt.
Diezgan ilgi sekoju līdzi sporta notikumiem, bet patiešām neatceros, kad kāds treneris Latvijā būtu nonācis tik lielā presingā, kā tas noticis ar pašreizējo futbola valstsvienības stūrmani Daini Kazakeviču. Viņu atkāpties no amata spiež gan aktīvākie futbola fani, gan mediji, var teikt - visi, kam nav slinkums. Skaļākais sauklis, kas raksturo šo kustību, ir Dainis out jeb Dainim jāiet prom.
Brīnums Stambulā - tā novembrī pirms divdesmit gadiem pasaules futbola sabiedrība raksturoja Latvijas valstsvienības panākumu izšķirošajās Euro 2004 kvalifikācijas spēlēs pret turkiem, kas joprojām tiek ierindots starp Eiropas čempionātu kvalifikācijas lielākajām sensācijām. Pēc Rīgas salā gūtās 1:0 uzvaras Aleksandra Starkova vadītā komanda izdzīvoja vairāk nekā 24 tūkstošu kaujinieciski noskaņotu turku līdzjutēju sakurinātajā pirtiņā Inonu stadionā, kur atspēlēja divu vārtu deficītu 2:2 neizšķirtā.
2003. gada novembrī izcīnītā ceļazīme uz Eiropas čempionātu ir viens no nozīmīgākajiem panākumiem Latvijas sporta vēsturē.
Spēcīgas konkurences apstākļos nenolaist rokas, bet atrotīt piedurknes, iet un izcīnīt savu vietu laukumā - tā jaunos futbolistus mudina visu laiku rezultatīvākais Latvijas valstsvienības futbolists Māris Verpakovskis. Viņa precīzie sitieni pirms divdesmit gadiem bija starp izšķirošajiem faktoriem Latvijas izlases vēsturiskajā ceļā uz Eiropas čempionāta finālturnīru, kur tolaik par zelta puisēnu iedēvētais liepājnieks arī guva vārtus - vienus no saviem 29 sarkanbaltsarkanajā kreklā. Sarunā jaušama vilšanās par nacionālās komandas rezultātiem, sniegumu un tās pārstāvju attieksmi pret notiekošo. «No izlases jāprasa vairāk,» Verpakovskis negrib samierināties ar atrunām par spēku samēru uz papīra, jo viņš zina - arī 2003. gadā Latvijas izlase nebija starp favorītēm. Nu jau teju desmit gadu Māris futbola apavus kāris vadzī, taču sev mīļajā spēlē joprojām palicis. Arī jaunajā lomā viņš atrotījis piedurknes, lai ar RFS klubu izturētu lielu konkurenci ne tikai uz vietējās, bet arī Eiropas skatuves.
Latvijas vīriešu futbola izlase svētdien Konjā 2024.gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas mačā pēc veiksmīga pirmā puslaika piedzīvoja sagrāvi pret Turciju, kas pēc izcīnīta panākuma nodrošināja vietu finālturnīrā.