Jāatzīst, ka pēdējos desmit gados sērijveida slepkavām, neatrisinātajiem noziegumiem un kriminālistikai veltītais audiovizuālā satura apjoms ir izpleties eksponenciāli.
Laikmetā, kad ir neskaitāmi daudz kulinārijas šovu, Gordons Remzijs sviež ar kastroļiem un improvizēti atrod tādus ēdienu zaimojošus epitetus, kurus apskaustu pat rūdītākie literāti, autorkino un Holivuda eksperimentē ar dažādām, reizēm arī piedegušām mīlētāju romancēm un steikiem uz plīts, bet Entonijs Bordeins ar ēdiena palīdzību ir radījis veselu "dzīves filozofiju", šķita, ka esam redzējuši visu.
Vēsturiski vasaras mēneši iezīmējušies ar konkrētu žanru un tipu filmām. Ir skatītāji, kas šajā laikā aktivizējas, un ir tādi, kas apcerīgi gaida rudeni un vēlākos mēnešus. Kamdēļ tā – šādai kalendāra loģikai ir gara un plaša vēsture, ko mēģināšu rezumēt pāris teikumos.
Kad, gatavojot šo nelielo recenziju, meklēju filmas Kā tikt pie seksa/How to Have Sex(2023) filmas attēlus, secinu, ka Google aicina apstiprināt, ka esmu informēta par "sensitīvu saturu".
Ginta Zilbaloža pilnmetrāžas animācijas filma Straume (2024) par kaķi kataklizmiskos plūdos ir pievērsusi pasaules uzmanību. Tas jau nodēvēts par revolucionārāko kinodarbu pēc Disney studijas veidotā Bembija/Bambi (1942), un tik tiešām nav melots.
Šīs rindas top, kad izrādīta mazliet vairāk nekā puse no 77. Kannu kinofestivāla programmas (tā noslēdzas 25. maijā). Iespaidi par redzētajām filmām ir daudzpusīgi, tomēr joprojām vēlīgi domāju par gaidāmo.
Bokss varētu būt kinovēsturē svarīgākais sporta veids. Tam filmās piemīt nevainojama kustības elegance, dārdoša brutalitāte, ringā noslīpēta bravūra, ko nomaina pēc mača jau mazliet biklāka atzīšanās: man arī ir jūtas. Bokss šādā ziņā ir ideāls kino placdarms, un tas izskaidro, kāpēc tas ir visbiežāk uz ekrāniem sastopamais sporta veids.