Sociālā atbalsta sistēma nav iedomājama bez nevalstiskajām organizācijām (NVO). Tās pašu spēkiem piesaista finansējumu, nodrošina tās funkcijas, kurām pašvaldībām un valstij nepietiek finansējuma vai kapacitātes, tomēr tās aizvien mēra pēc tādiem pašiem principiem kā uzņēmumus.
"Tas, manuprāt, nav nedz taisnīgi, nedz efektīvi – ja nebūtu dažādas NVO, tad vairākās sociālā atbalsta jomās nedz valsts, nedz pašvadības vienkārši netiktu galā,” uzskata Markševics.
Kopš 1994. gada, kad savu darbību uzsāka LBAF, ir ļoti daudz uzlabojumu, kaut vai sabiedriskās labuma organizācijas statusa ieviešana un līdz ar to piešķirtās privilēģijas. Piemēram, ja sabiedriskā labuma organizācijas īpašumā ir nekustamais īpašums, tad tas netiek aplikts ar nekustamā īpašuma nodokli, preču un pakalpojumu sniegšana bērnu un jauniešu tiesību aizsardzības mērķiem netiek aplikta ar pievienotās vērtības nodokli, ir citas nodokļu atlaides atkarībā no pašvaldības.
“Mēs to ļoti augsti vērtējam. Vienlaikus, manuprāt, būtu svarīga atklāta saruna ar politiķiem par to, kā NVO piesaistītā ziedojumu nauda maksimāli varētu kalpot ziedojuma mērķiem, nepazaudējot lauvas tiesu nodokļos. Ja reiz ir nozares, kur ir samazināta pievienotās vērtības likme, iespējams, arī nevalstiskajā sektorā, kur organizācijas iegādājas preces vai pakalpojumus valsts vai pašvaldības deleģēto funkciju īstenošanai, turklāt vēl par ziedojumu naudu, ir kādas iespējas pārskatīt nodokļu režīmu,” skaidroja Markševics.
LBAF vadītāja ieskatā, ne visi spēj piesaistīt investīcijas, izveidot vidi un sniegt atbalstu, lai mūsu valsts kopumā būtu veselāka un stabilāka. “Manuprāt, tiem, kuri izvēlas uzņemties šādu iniciatīvu un misiju, ir nepieciešams papildu atbalsts. Galu galā - valsts nesākas no ministriju koridoriem, bet no mums - cilvēkiem. Tik spēcīgi, cik būsim mēs, cilvēki, tik spēcīga būs arī Latvijas valsts,” piebilda Markševics.
Tikmēr Latvijā vadošā auto un moto rezerves daļu tirgotāja “Inter Cars Latvija” vadītājs Kaspars Viļumsons norāda, ka no valsts puses trūkst konsekvences par nodokļa atlaidēm ziedotājiem un ziedojumu izlietojumu caurskatāmības.
“Kā uzņēmums bērnus un jauniešus dažādos veidos atbalstām kopš 2015. gada, kopumā ziedojumi dažādām organizācijām ir sasnieguši vismaz 130 tūkstošus eiro. Tomēr viena no īpatnējākām situācijām bija pērn, kad ziedojām bērnu aprūpes centram Kapseļu ielā. Izrādās, ka šajā situācijā nodokļu atlaides nepienākas, jo tā ir valsts struktūrvienība. Manuprāt, nav atšķirības, vai uzņēmums izvēlas ziedot sabiedriskā labuma organizācijām, kuras pilda valsts vai pašvaldību deleģētas funkcijas, vai tieši kādai valsts iestādei, kurai ir nepieciešami līdzekļi,” pauž Viļumsons.
Viļumsons gan uzsver, ka nodokļu atlaides drīzāk redz kā pateicības žestu, nevis kā obligātu priekšnosacījumu, kas motivē ziedot. Taču uzņēmēja ieskatā konsekvencei vajadzētu būt.
“No manas pirmās darba dienas “Inter Cars Latvija”, mūsu sociālā atbalsta virziens vienmēr ir bijis bērni un jaunieši, nevis, piemēram, profesionālais auto sports, ko daudzi sagaidītu no mums kā uzņēmuma. Mēs esam fokusējušies bērnu un jauniešu veselību un izaugsmi, tostarp profesionālo izaugsmi mūsu tehniskajā nozarē, jo mēs saprotam, ka bez bērniem un jauniešiem nebūs Latvijas sabiedrības, nebūs nākamo darba ņēmēju vai uzņēmēju,” skaidroja Viļumsons.
“Inter Cars Latvija” vadītāja pārliecība ir tāda, ka bieži vien pašām organizācijām pietrūkst noteiktu iemaņu un sistēmas lielāka finansējuma piesaistē. Savukārt, ja valsts iestādes, kas nodrošina bērnu un jauniešu aprūpi, vēlētos piesaistīt ziedojumus no uzņēmumiem, tad zināms ieguldījums ir nepieciešams arī no valsts.
“Manuprāt, kamēr tās struktūrvienībās, kurās jārūpējas par bērnu labklājību, nebūs sakārtotas, piemēram, izremontētas telpas un darbiniekiem konkurētspējīgs atalgojums, tikmēr nevar īsti gaidīt, ka šiem cilvēkiem bērna vajadzības būs prioritāte. Tas savukārt mūs nemotivē ziedot, jo mēs tiešām vēlamies, lai nauda nonāk pie mērķa – pie bērna vai jaunieša,” uzsver Viļumsons.
Ziedojumu izlietojuma caurskatāmība uzņēmēja uzskatā ir viena no tām jomām, kur jāpiestrādā gan NVO sektoram, gan valsts struktūrvienībām. Ja to sakārto, tad piesaistītais atbalsts varētu tikai pieaugt.
“Taču vēl svarīgāks par naudas jautājumu, ir jautājums par to, kādas nākotnes iespējas varam piedāvāt jauniešiem. Nenoliedzami Covid-19 atstās sekas uz visiem, taču mans jautājums drīzāk ir par to, vai esošā izglītības sistēma ir sakārtota tā, lai patiešām sadzirdētu un atrastu jauniešu slēptos talantus. Proti, negaidīt no ābeles bumbierus, bet tā vietā veidot tādu augsni, lai ābele varētu zelt,” piebilda Viļumsons.
Abi eksperti uzskata, ka tagad kā nekad ir vajadzīgs atvērts dialogs starp valsti , NVO sektoru un sociāli aktīviem uzņēmumiem, it sevišķi jautājumos, kas skar bērnu un jaunieši labklājību.
“Mūsuprāt, ir atšķirība starp dzīves realitāti kādās bieži vien nonāk ģimenes, bērni un jaunieši, un starp to, kā šīs situācijas redz ierēdņi iestāžu koridoros. Ja mēs šos priekšstatus varētu pietuvināt realitātei, tad mēs varētu novērst sistēmas nepilnības, lai speciālistu darbu un finansējumu novirzītu tur, kur to patiesi vajag,” pauž gan Viļumsons, gan Markševics.