Sīrija starp scenogrāfiju un ģeopolitiku

Vai Asads tiešām lietojis ķīmiskos ieročus? – iespējams, ka tie lietoti militāri taktisku iemeslu dēļ, lai taupītu savas armijas karavīrus it īpaši tajās militāro sadursmju vietās, kurās Asada armija jau gadiem nav spējusi likvidēt savus pretiniekus. Sīrijā vēl joprojām ir "ligzdas", kuras vēl nav pārgājušas Asada armijas kontrolē. Ķīmisko ieroču likvidāciju Sīrijā pirms gadiem pieciem apstiprināja starptautiskā ķīmisko ieroču aizlieguma organizācija (izņemot tajos apgabalos, kuros toreiz noritēja karadarbība un kuri nebija Asada pārvaldībā). Šajā kara stadijā ķīmisko ieroču pielietojumam nevar saskatīt kādu saprātīgu stratēģisku jēgu, jo Sīrijas valdības armija (ar KF palīdzību) nenovēršami pārņem kontroli pār lielāko daļu valsts teritorijas.

Raķešu uzbrukums Sīrijai noteikti izvirzāms politiskās režisūras balvai. Vispirms ASV prezidents pats visiem paziņo, ka būs uzbrukums. Pēc tam amerikāņi caur francūžiem detalizēti krieviem (un tādējādi arī Asadam) izstāsta,  kuriem mērķiem  notiks uzbrukums. Francūži paši atzīst to publiski. Iesaistīto valstu vadītāji intensīvi sazvanās pirms notiek raķešu šaušana – ASV, Francija, Anglija, Turcija, Izraēla, Krievija. Tādējādi "visi visu" zina pirms "pasākuma" starta signāla. Rezultātā saskaņā ar scenāriju nav neviena upura, sagrautas pamatā neizmantotas ēkas. Neviens Krievijas objekts Sīrijā netiek ne tuvu skarts. Netiek skarti arī Asada Sīrijas armijas objekti – skaidrs, ka Asads nebija mērķis. Varbūt nepietiekami daudz ķīmisko ieroču bija lietots, lai Asads kļūtu par mērķi. Kara laikā starptautiskās organizācijas (Kara noziegumu izmeklēšanas komisija, u.c.)  fiksējušas vairāk nekā 30 ķīmisko ieroču pielietošanas gadījumu Sīrijā, pie kam lielākoties tos lietojusi tieši Asada armija. Nepārliecinoši skan tas, ka Rietumi gribējuši dot Asadam signālu nepielietot ķīmiskos ieročus. Diez vai pirksta pakratīšana nobaidīs Asadu. Viegli iedomāties, ka apšaudes laikā Krievija saskaitījusi, ka ap 70% izšauto raķešu notriektas. ASV savukārt apgalvo, ka visi mērķi sasniegti. Parastie vērotāji atbilstoši savai izpratnei par labo un ļauno var izvēlēties, kam ticēt.

Režisētā pasākumā vairākums saglabāja seju.

Tramps teica, ka šaus Putina sabiedrotajam Asadam, un to izdarīja. Jācer, ka šī rīcība uz brīdi atvieglos Trampa cīņu par savu politisko izdzīvošanu. Viņam uz kakla ir gan skandāls ar pornoaktrisi, gan intensīvā izmeklēšana par saitēm ar Krieviju, kā arī daudz citu uzbrukumu, kurus pret viņu organizē globālo finanšu elite, lai neļautu Trampam ierobežot viņas varu (un naudas plūsmu) par labu ASV ražojošajam sektoram. Viņam jāizskatās ultra-antikrieviskam, lai arī Putins viņam vajadzīgs kā sabiedrotais cīņā pret globālo finanšu jeb liberālisma dominanci.

Putins pierādīja, ka nevienam "nav dūšas" karot ar Krieviju. Ne Sīrijā, ne Ukrainā. Neskatoties uz to, ka "aizkulisēs" ir daudzi, kas musina uzsākt karu ar Krieviju. Krievija turpinās palīdzēt Asadam iztīrīt valsts teritoriju un iznīcināt "teroristus". Kara beigas ir relatīvi tuvu. Tās rāda, ka Krievija ir sekmīgi sākusi atgriezties Tuvajos Austrumos.  Sīrijā Krievijai ir divas militārās bāzes, neskaitot Damasku, un tādējādi atspēriens audzēt savu ietekmi visā reģionā. Krievija nebija spēlētājs karā Irākā un Lībijā, kad Rietumi sagrāva  šo valstu režīmus, bet Sīrija kļūst par pavērsiena punktu. Krievijas spēka pieauguma politikas ietvaros Maskavai bija loģiski pārņemt Krimu savā pārvaldībā. Krimai bija alternatīva – vai nu Ukrainas sastāvā kļūt par mājvietu amerikāņu bāzei, vai nu par Krievijas teritoriju. Pirmo alternatīvu Putins un armijas ģenerālštābs nevarēja pieļaut. Viņa rīcība tagad ļauj Krievijai drošāk virzīties Tuvajos Austrumos. Mums var nepatikt, bet Putina rīcība ir konsekventa, saprotama, bez pārsteigumiem. Jāpiebilst gan, ka Sīrijas unikalitāte ir tas, ka tā izgaismo gan Rietumu un KF pretstāvēšanu, gan pašu Rietumu dažādu elites grupu cīņu vienai ar otru.

Sīrijas apšaude bija labs treniņš Sīrijas pretgaisa kara vienībām. Šī apšaude faktiski izpilda marketinga funkciju, ļaujot Krievijas  militārajam kompleksam audzēt pasūtījumu portfeli. KF firmas ziņo, ka šobrīd tas ir 45 miljardu dolāru liels, pie kam trešdaļa ir tieši pretgaisa un radio-elektronikas iekārtu pasūtījums.

Arī Asads saglabājis seju. Var paredzēt, ka pēc kara Sīrija rīkos vēlēšanas "uz saviem noteikumiem", proti prezentējot kādu savu "kabatas" opozīciju "demokrātijas" vārdā. Turklāt viņš šobrīd saglabājis arī Irānas klātbūtni savā teritorijā.

Var rasties iespaids, ka ASV negrib vai nevar reāli apdraudēt Sīriju, lai mainītu tās uzvedību (un arī Irānas uzvedību). Nedomāju, ka var piekrist analītiķiem, kas norādījuši, ka ASV šobrīd nav savas stratēģijas attiecībā uz Tuvajiem Austrumiem. Pat ja Tramps minējis, ka jāizved karaspēks un ka ASV vairs neiesaistīsies pārāk daudzās valstīs, tad maz ticams, ka ASV tiešām pametīs lielos Tuvos Austrumus, jo tas nozīmētu atdot šo milzu reģionu Krievijas, Irānas un Ķīnas dominancei. Tie ir ASV konkurenti un pretinieki, tāpēc Sīrija lielā mērā ir pasaules lielāko valstu konkurences arēna, kam ar konkrēto Asadu ir mazs sakars.  Būtu pārsteidzoši, ja ASV ļautu ķīniešiem viegli realizēt viņu iecerēto Jaunā zīda ceļa komerciālo mega-vīziju.

Nacionālās aizsardzības stratēģijā Pentagons atzina, ka "atgūstamies no stratēģiskās atrofijas, apzinoties mūsu militārās konkurētspējas eroziju". Arī tāpēc Tramps prasa ievērojami lielāku militāro budžetu. Krievijas un Ķīnas militāro tehnoloģiju progress prasa un pamato investīcijas arī  ASV. Trampam šajā ziņā ir patiešām epohāli uzdevumi – nostiprināt visas frontes (amerikāņi tās sauc Command) ap Krieviju un Ķīnu, lai abas valstis tiktu ierobežotas un atturētas no ekspansijas. Pirmkārt, tā ir Klusā okeāna fronte – tajā ASV iesaista Austrāliju, Japānu, Filipīnas, Dienvidkoreju. Otra ir centrālā fronte (Centcom), kurā ietilpst arī ASV militārā klātbūtne Afganistānā, Irākā, Sīrijā. Trešā – no Baltijas valstīm, Polijas līdz Rumānijai. Kopā ar partneriem šajās frontēs jāizvieto un jānostiprina gan karaspēku daļas, gan arī infrastruktūra (Rail Baltica labi iekļaujas šajā loģikā). Krievijā daudzi apgalvo, ka ASV un/vai NATO "ielencot" Krieviju – paraugoties uz ģeogrāfiju, var secināt, cik tur ir patiesības.  

Vēl viens ieguvums daudziem – saglabāts ienaidnieka tēls. Gan amerikāņi, gan briti, gan krievi, gan Asads – tāpat kā citas normālas valstis - izmanto ienaidnieka tēlu kā "pierastu" instrumentu, bieži savu iekšpolitisko problēmu piesegšanai. Īpaši britu politisko problēmu traģisma apjomu noteikti nevar apskaust, līdzās Sauda Arābijai viņi šajā Sīrijas epopejas stadijā ir vieni no zaudētājiem.

Šajā vēstures posmā daļa Rietumu elites mēģina maksimāli izolēt Krieviju. Tāpēc viegli sagaidīt tuvākajā laikā arī citus "atklājumus" par Krievijas postošu rīcību Amerikā, Lielbritānijā, citās valstīs. ABLV Bankas un citu banku slēgšana iekļaujas šajā loģikā, tāpat kā Krievijas "oligarhu" naudas sagaidāmā ekspropriācija Anglijā. Tādējādi Krievijas-Rietumu kontakti iespējams aizvien biežāk notiks, skatoties "šautenes tēmēklī".  Ne velti tieši Krievijas ģenerālštābs (kārtējo reizi) bija tas, kurš amerikāņiem aprakstīja to, kādas būs sekas, ja KF vienības būs apdraudētas uzbrukuma laikā Sīrijā.  Pagaidām Rietumu sankcijas pret KF nav devušas būtisku rezultātu tā, ka atslābt nedrīkst ne Latvijā, ne Rietumos kopumā – jāplāno un  jāievieš jaunas sankcijas, kuras izlems mūsu saimnieki. Būs brīnišķīgi, ja ekonomiskās sekas nebūs pārāk dramatiskas.