Krievijas prezidents Vladimirs Putins brīdināja Rietumus, ka Krievija ir gatava īstenot "militāri tehniskus pasākumus", ja Rietumi ieņemšot "agresīvu nostāju" Ukrainas jautājumā. Prasības, protams, ir vairāk ultimāts nekā nopietns aicinājums uz sarunu.
Nosūtītās vienošanās melnraksta saturs rosina asociācijas ar atgriešanos pie Aukstā kara laikiem, un tā ir pēdējo gadu Kremļa politikas iezīme. Bet faktiski taču Putins labi saprot, ka NATO šādas prasības nevar pieņemt un turpināt pastāvēt. Te nonākam pie atziņas, ka ļoti daudz ir atkarīgs no tā, kā reaģēsim mēs.
Līdzšinējā Rietumu politika attiecībā uz Krieviju tā arī nesasniedza savu galveno mērķi - izveidot stabilas un korektas attiecības ar Maskavu - savu visai nereālistiski naivo pieņēmumu un domāšanas virzienu dēļ. Kā mēs te nokļuvām? Vismaz kaut kādā līmenī, šodienas pozīciju saknes vismaz daļēji varam meklēt pārsteidzoši plaši izplatītai, dominējošajai pārliecībai, ka Krievijai un Rietumiem ir tādi paši mērķi un vēlamais gala rezultāts. Tā ir ilūzija par to, ka, ja vien Krievijai dotu iespēju, tā patiesībā labprāt pievienotos starptautiskajai kopienai, ievērojot tos pašus nosacījumus, kas pārējām Rietumu valstīm šķiet dabiski. Bet Krievija arvien tic, ka tai ir tiesības un teju pienākums noteikt, kā tās kaimiņvalstīm būtu jāuzvedas, kādā virzienā jāattīstās un kuri sabiedrotie jāizvēlas.
Rietumu retorika nemitīgi iedrošina Krieviju, veicinot priekšstatu, ka tā ir lielvara, kuras politika ilgtermiņā ir veiksmīga un ar kuras interesēm jārēķinās, un Krievija redz pasauli, ko pavada negurstoša vēlme no jauna pārstartēt attiecības ar Krieviju. Ilgstoši novērojām, kā atsevišķi Rietumvalstu līderi attiecībā uz Krieviju gadiem ilgi turpināja diplomātiski laipot, Krievijā un ārpus tās notiekošo nesaucot īstajos vārdos, slēpjoties aiz diplomātiskiem terminiem un runājot par vajadzību stiprināt saites ar Krievijas tautu. Notika politiski un diplomātiski korektu frāžu komunicēšana simbolu kategorijās, bet Krievijas modus operandi nemainās.
Tā ir bīstama un tuvredzīga politika, kas gadu gaitā jau ir izraisījusi neskaitāmas krīzes un saasinājumus. Tā vien šķiet, ka Putinam jau gandrīz ir izdevies aizmanevrēt Krieviju atpakaļ uz Padomju Savienību – uz Auksto karu, kad Padomju un ASV līderi savā starpā lēma par pasaules kārtību un pat pasaules pasaules likteni. Līdzšinējās politika liecina, ka Kremlis vēlas atgriezties pie Jaltas pasaules un sadalīt Eiropu ietekmes sfērās. Maskava apgalvo, ka to apdraudot Ukrainas un NATO tuvināšanās, un pauž bažas, ka Ukrainas teritorijā var tikt izvietotas alianses raķetes. Lieki piebilst, ka NATO ir aizsardzības alianse. Putins arī brīdināja, ka, ja netiks sniegtas viņa prasītās drošības garantijas, "situācija Eiropā varētu kļūt saspringta". Tātad - šantāža un izspiešana.
Ja nu kādam piemirsies. Krievijas karš pret Ukrainu sākās 2014. gadā un turpinās vēl šodien. Aptuveni 7% no Ukrainas teritorijas ir okupējusi Krievija. Krievija ir okupējusi Abhāziju un Dienvidosetiju, kas ir Gruzijas suverēnās teritorijas. Krievijas karaspēka daļas atrodas Moldovā. Par citiem (neskaitāmajiem) noziegumiem un pārkāpumiem, šķiet, pat nav vērts šobrīd runāt.
Tikai 6% no Krievijas sauszemes robežas ir ar NATO valstīm. Bet Putins jūtas apdraudēts. Un tagad viņš piedāvā risinājumu problēmai, ko pats ir radījis. Šobrīd atrodamies bīstamā situācijā. Ap 122 000 karavīru atrodas 200km attālumā no Ukrainas robežas, jo ir skaidrs, ka tik milzīga karaspēka mobilizācija Putinam ārkārtīgi dārga operācija – gan finansiāli, gan psiholoģiski -, ja nekas netiek “saņemts pretī”. Putins ir radījis situāciju, kurā viņš itin kā nevar atkāpties, lai neizskatītos vājš.
Bet, zinot prasības, kuras Kremlis ir izvirzījis, vienošanās ar Krieviju nav apsverama, un, zinot neseno vēsturi, tā vienošanās tāpat nebūtu pat tā papīra vērta, uz kuras tā tiktu uzrakstīta. Putina Kremlis vienošanās nepilda. Ir kritiski svarīgi to saprast. Jo tikai vienā aspektā attiecības ar Krieviju ir prognozējamas - varam rēķināties, ka, visticamāk, ka Krievija tuvākajā nākotnē turpinās nicināt un klaji ignorēt starptautiskās saistības un, ja netiks atturēta, turpinās savu agresīvo ārpolitiku, kā pamatojumu kārtējo reizi izmantojot versiju par to pašu "Krievija jūtas apdraudēta" stāstu.
Mēs - NATO, Eiropa - varam izvēlēties rīkoties citādāk. Piemēram, sākt domāt, ko darīt ar to pavisam reālo Kremli, nevis to, kuru vēlamies redzēt. Mēs jāpaplašina NATO klātbūtne mūsu reģionā (Baltijā) un jādara viss, lai palīdzētu Ukrainai kā un kur vien tas ir nepieciešams. Ja mēs to nedarīsim.. Varam zaudēt ļoti daudz - mūsu uzticamību un vārdu, un mūsu drošību.