Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Gūtmanis: Čekistu saraksti - leģendas par patiesību

Čekistu kartotēkas publicēšana ļauj atskatīties uz dažādām gadskārtām un leģendāriem faktiem. Marks Ričs ir leģendāra persona – viņa apžēlošanas 17 gadadienu atzīmēsim janvāra divdesmitajos datumos. Viņš bijis Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) visvairāk meklēto personu sarakstā, tai skaitā par Irānas naftas tirgošanu sankciju laikā (viņš pārdeva šo naftu arī Izraēlai). ASV tiesā viņam draudēja pāris simtus gadu ilgs ieslodzījums. Tomēr prezidents Bils Klintons viņu apžēloja – turklāt savas prezidentūras pēdējās darba dienas pēdējo stundu laikā, kas ļāva nelabvēļiem apgalvot, ka Riča sievas veiktie ziedojumi Demokrātiskai partijai un Klintonu pārim, vairākiem fondiem Izraēlā sekmējuši jeb nopirkuši viņa apžēlošanu.

Ričs jau kopš 1970. gadiem intensīvi piedalījās padomju valsts aktīvu (naftas) izvešanā uz ārzemēm, kā arī bija iespaidīgs labības piegādātājs tai. To varēja darīt ar drošības komitejas (un arī kompartijas vadības) ziņu. Viņam bija īpašas attiecības ar atsevišķām padomju elites grupām, tai skaitā ar padomju valsts ārējās tirdzniecības ministru N. Patoļičevu, kurš tā arī nekļuva bagāts – tātad bija tikai izpildītājs. 
 

Privatizēt ekonomiku un ieiet Eiropā

1930. gadu drošības komitejas vadītājam G. Jagodam tiek pierakstīta skaudības pilna frāze par to, ka padomju valsts vadītāji dzīvojot kā nabagi salīdzinājumā ar rietumu valstu vadītājiem. Šis sentiments uzplauks gadus četrdesmit vēlāk un to dēvēs frāzē "transformēsim mūsu politisko varu ekonomiskajā varā" - tas ieguva lielu grūdienu 1970. gadu vidū, kad strauji pieauga gan nomenklatūras saskarsme ar rietumu biznesu, īpaši naftas un gāzes eksporta jomās, gan galvenais - valūtas plūdi.

Nākošais čekistu vadītājs N. Ježovs, balstoties uz Kaukāziešu čekistu grupu ar J. Jevdokimovu, V. Cesarski, J. Šapiro vadībā, tiešām meistarīgi izraisīja lielo teroru, to izmantojot kā instrumentu varas iegūšanai. Elites grupa ar Staļinu priekšgalā  varu noturēja, bet vienalga Staļins nespēja valsts un partijas pamatdokumentos ierakstīt principu, saskaņā ar kuru amatpersonas būtu jāievēl konkurences apstākļos - nomenklatūra nepieļāva draudus savai varai. 

Čekisti kā instruments un reizē kā ieguvējs cīņā par varu un tiesībām uz "tautas mantu" izteikti parādās atkal J. Andropova laikā.

Diezgan labi pieradīts, ka tieši J. Andropovs izvirzīja M. Gorbačovu, kurš izpildīja noslēdzošo un redzamo – lai arī varbūt negribēto - PSRS sabrukšanas darbu. Toties paša J. Andropova ģenēzē fakti sadzīvo ar leģendām – daudzi arhīvi vēl ir slēgti. 

Analītiķi gan piekrīt tam, ka J. Andropova virzītājs bija Oto Kūsinens, somu komunists, Karēlijas republikas vadītājs pēc kara un redzams Kominternes darbinieks. Viņa funkcija bija uzturēt padomju valsts attiecības ar rietumu varas elites struktūrām. Kominterne pati bija dažādu ietekmīgo rietumu varas struktūru caurēsta. Staļinam šie maz izpētītie kontakti bija acīm redzot tik svarīgi, ka viņš O. Kūsinenu nerepresēja, lai gan agrāk represēja O. Pjatņicki, kurš pildīja līdzīgu funkciju. 

J. Andropova darbs kompartijas centrālkomitejā iezīmē gluži vai sistēmiski jaunu posmu padomju elites grupu cīņā par varu. Starptautisko attiecību nodaļa, kuru gadus septiņus vadīja Andropovs, bija viens no avotiem, no kuriem lēnām pakāpeniski izauga to viedokļu līderu plejāde, kura 1980. gados kļuva par centrālo publisko kompartijas diskreditētāju – G. Arbatovs, F. Burlackis, G. Šahnazarovs, citi. Liberāli noskaņotās prorietumu inteliģences, disidentu kustības kļuva lielākas, tās faktiski tika kultivētas,  anekdošu kultūra plauka (M. Bahtins ar savu "karnevalizācijas" ideju deva tai stingru fundamentu) -  tas sakrīt ar Andropova darbu VDK vadībā pēc 1967. gada, tai skaitā ar laiku, kad viņš nostiprina drošības komitejas piekto (politisko) pārvaldi, tādējādi atņemot ideoloģijas monopolu kompartijai. No tā izriet zināmais jautājums – šī pārvalde kopā ar citām komitejas struktūrām kalpoja kompartijas režīma pretinieku apkarošanai vai gluži otrādi – audzēja kompartijas režīma "kapračus"?

Ja drošības komiteja cieši "monitorēja" disidentus, vai tad nevarēja viņus arī izolēt? Vai apzināti negribēja?

Šobrīd joprojām šis ir vairāk optiskas dabas jautājums – 1970-80. gadu notikumu ķēdē daudz neskaidru cēloņsakarību. Daudzi fakti liecina par labu vienai un arī otrajai atbildei – Andropovs kopā ar citiem mērķēja uz lielu padomju valsts "reformu", kompartijas varas monopola sagraušanu. Daudzi no šiem "citiem" bija nomenklatūra vārda plašā nozīmē, kura mērķēja uz savas faktiskās varas pārvēršanu ekonomiskajā varā, proti, uz "tautas mantas" privatizāciju. Kas arī notika. 

Ar VDK ziņu vēlāk par liberāliem reformatoriem nodēvētie A. Čubajs, P. Avens, J. Gaidars, citi apmeklēja tirgus ekonomikas treniņnometnes pie Ļeņingradas un Austrijā, lai vēlāk vadītu "privatizāciju" un joprojām būtu  neaizskaramo statusā Krievijā. Arī disidentu kustībā bija daudz aģentu. A. Solžeņicina ilggadējā palīdze N. Stoļarova bija stingrā drošības komitejas pārraudzībā – arī tāpēc visai Solžeņicina epopejai ir specoperācijas vaibsti. Arī slavenais V. Luī, Maskavas žurnālists un informācijas avots vairākiem Rietumu medijiem, bija drošības komitejas aģents, caur kuru tā regulāri nopludināja informāciju uz Rietumiem. 

Piektās pārvaldes vadītājs, ģenerālis F. Bobkovs atzina, ka ekonomisko reformu  stratēģisko līniju, ieskaitot privatizācijas plānu esot noteicis Andropovs. No viņa un citu personu atmiņām zināms, ka J. Andropovs izveidoja divas "ekspertu' grupas vēlīnās padomju ekonomikas reformai un ka 1980. gadu sākumā arī privatizācija esot bijusi izplānota. A. Voļskis sava priekšnieka J. Andropova uzdevumā gatavojis revolucionāru padomju valsts administratīvās uzbūves pārveides plānu. A. Jakovļevs, tuvs M. Gorbačova līdzgaitnieks, savās pēdējās atmiņās min, ka jau drīz pēc kompartijas 20 kongresa Centrālkomitejā un Drošības komitejā izveidojās neformāla grupa ar pretkompartijas ievirzi. Tomēr šajā sakarā faktu ķēde vēl ir drīzāk fragmentāra globālu secinājumu izdarīšanai. Nepietiekami izvērtēta arī tā sentimenta nozīme padomju valsts likvidācijā, ko daļa no krievu – īpaši Ļeņingradas  - nomenklatūras dēvēja par "Krieviju bez čurkām". Tāpat kā ir maz faktūras par Dž. Gvišiani dialogu ar rietumu eliti, izmantojot Romas kluba platformu, un par to, vai tiešām šis dialogs apspriedis Krievijas ieiešanu Eiropā un NATO. (Ja ar Krievijas ieiešanu Eiropā saprotam Krievijas varas elites jauniegūto aktīvu izvietošanu rietumos – tad tā arī notika.)
 

Cilvēki - maciņi

Marks Ričs nebija vienīgais, kurš "attīstīja" padomju valsts ārējo tirdzniecību, kā rezultātā gan pats kļuva vēl bagātāks (tieši viņš izveidoja leģendāro treidinga firmu Glencore), gan "tautas manta" tika kanalizēta uz tīriem privātiem kontiem un uzņēmumiem ārpus Krievijas (organizētās noziedzības aktīvi, protams, arī tika izvesti un ieguldīti ārzemēs). Daudzās valstīs "pēkšņi" uzplauka veseli ekonomikas sektori, kā piemēram, Igaunija kādu brīdi bija vai lielākā pasaulē krāsaino metālu eksportētājvalsts. Varbūt, ka naudas izvietošanas pārraugi bija piestiprināti arī Latvijai. 

Bija tādi aģenti, kuri neslēpās – pirms gadiem piecpadsmit divdesmit arī Latvijā regulāri un publiski bija redzama kāda kolorīta persona vārdā Š. fon Kalmanovičs, kuram bija ciešas saites ar drošības komiteju un kurš medijos gandrīz vai lielījās ar to, ka palīdzot mūsu valsts augstākajām amatpersonām. Profesionālie viņa slepkavas, saprotams, netika atrasti.

Izvietotās naudas "īpašnieki", cilvēki - maciņi, ir nepelnīti maz apzināta lappuse arī Latvijā, tāpēc spriešana par drošības komitejas ietekmi joprojām ir visai greiza. Šādu cilvēku saradās daudz – īpaši tad, kad bruka padomju valsts un tās aktīvus vajadzēja ātri aizvirzīt uz ārzemēm. 

Daudzi no pēcpadomju laika Krievijas oligarhiem ir radinieki vai tuvinieki kādam no padomju laika augstākajiem vadītājiem, ieskaitot drošības un centrālkomitejas vadītājiem, tādējādi transformējot politisko varu ekonomiskajā varā,  lai gan ne tuvu ne visi padomju vadītāji kļuva bagāti. 

Analītiķi mazliet ir aprakstījuši to, kā šīs radniecīgās saites "spēlēja". Piemēram, uzreiz pēc padomju valsts sabrukuma Krievijas valsts īpašuma ministrs bija "kāds" Maksims Boiko. Viņa tēvs V. Šambergs bija Maskavas starptautisko attiecību institūta amerikānistikas profesors, kuram sagadījās emigrēt uz ASV tieši 1990. gadā, bet viņa vectēvs – Solomons Lozovskis, starptautiskās ebreju kopienas ietekmīgs biedrs. Turklāt šis V. Šambergs  bijis precējies ar kādreizējā padomju valsts valdības vadītāja G. Maļenkova meitu. Tāpēc diez vai ir pamats apšaubīt valsts īpašuma ministra sapratni par pareizu privatizāciju. 
 

PSRS sabrukumu kaldināja arī čekisti

Cerēsim, ka pēc pozitīvā lēmuma par kartotēkas publicēšanu pakāpeniski tiks izpētīta arī kādreizējā tautas īpašuma izvietošana ārzemēs un Latvijā, atceroties, ka patiesa varas ietekme nāk līdz lielai naudai. 

Analītiķiem pagāja ilgi gadi, līdz viņi aprakstīja to, kā Trešā Reiha partijas un valsts nauda un īpašumi tika metodiski plānveidīgi izvietoti ārzemēs – gan Vācijas kaimiņvalstīs, gan Tuvajos austrumos un Dienvidamerikā.  

Disidenti mākslinieki, mācītāji, nacionālisti, liberālā inteliģence cieta no režīma, bet zināmā mērā bija instruments tai padomju elites daļai, kuras centrālais ilgi kārotais mērķis bija privatizēt valsti un tās ekonomiku un "ieiet" Eiropā - šis sapnis šķiet, šobrīd gan izplēn. Drošības komiteja šeit spēlēja centrālu lomu, lai arī tā vēl nav pietiekami reljefi apzināta. Iespējams, ka zināma taisnība ir apgalvojumā, ka bez drošības komitejas nebūtu brīvas Latvijas. 

 

Top komentāri

Čekistsantikomunists
Č
Mezdami ar akmeni sunim... neaizmirstiet par saimnieku!
eksis
e
intriģējoša sazvērestības teorija. Nedaudz neiet kopā Jagodas, Ježova un Andropova titātniskais darbs daudzu desmitgažu garumā, lai Čubaiss, Avens & Co varētu mazkontrolēti pārvaldīt tautas aktīvus, lai gan terminam cilvēks-maciņš ir racionāls pamats, kāds vai kādi šiem kungiem ļāva kļūt īsā laikā kļūt pasakaini bagātiem uz daudzu citu rēķina, privatizācijas ceļā, protams. Vai Latvijā cilvēks-maciņš bija arī Lembergs un par tādu tagad ir kļuvis Meroni?
experc
e
sausmigi virspusigs un sagrabstits materials.. pietiekami daudz faktologisku kludu un neprecizitasu, bet tas pat nav galvenais... nu nav spejigi tos laikus aprakstit cilveki, kam vienigais informacijas avots ir atseviski citati no interneta....
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vai Latvijai nepieciešami ārzemju studenti?

Latvijas universitātes, tāpat kā augstākās izglītības iestādes visā pasaulē, aktīvi strādā, lai piesaistītu ārvalstu studentus. Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc augstskolas ir ieinteresētas ārva...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē