Valdībā ir divi vecie – Jaunā Vienotība (JV) un nacionālā apvienība Visu Latvijai!-TB/LNNK (NA), un ar tiem viss puslīdz skaidrs - nacionāļiem nekas vairāk nepienākas, bet ieņemtās pozīcijas neviens nost arī neņem. Procesos piedalās, reitingi un procenti turas. Kaunpilnā vietas pārdošana EP vēlēšanu sarakstā ārpuspartijas subjektam galu galā neko sliktu partijas reputācijai nav nodarījusi, jo šamais svešķermenis sasvītrots tik stipri, ka nekur netiks arī Roberta Zīles karjeras lēciena gadījumā.
Savukārt Jaunā Laika kārtējais mutants JV pārgrupējies un uzsēdies uz cita jājamzirdziņa, "finanšu sistēmas kapitālā remonta". Tēma jauna, bet sponsori un bikstītājie vecie.
Jenotiem nav jāmācās, kā locīt muguriņu lieliem ārzemju kungiem. Ja reiz fuktuks jāpārtaisa par raustāmām lellītēm, tad tas arī tiks darīts, kaut vai ar murgainu likumdošanu vai arī ar klaju uzpirkšanu. Jenotības "bizness az jūžal". Attīstībai/Par! (AP) gan jau šos apēdīs ar laiku, bet šajā pavasarī tas nav izdevies. Rudenī, budžeta batāliju laikā, gan jau būs kāda kustība, bet rezultātā nekas cits, kā kārtējā mutācija caur pārgrupēšanos / apvienošanos / dalīšanos / atkalpārgrupēšanos jau nebūs. Arī gripas vīruss katru rudeni atnāk nedaudz citādāks, kas vispārējo ainu principiāli nemaina.
Divi vecie ir opozīcijā, kurā Saskaņa ar savu vietu ir apradusi kā klaidonis ar gadiem iestaigātām kurpēm. Prezidenta vēlēšanās viņi jautrības uzturēšanai gan nobalsoja par kāpēvē renegātu Didzi Šmitu, lai atgādinātu par pērn daudz analizēto premjerkandidāta Gobzema valdības variantu, bet opozīcijā jau nav daudz citu prieciņu.
Gluži nepelnīti publikas uzmanības apdalīti ir opozīcijas jaunpienācēji, iepriekšējā premjera un valdības līderu partija ZZS. Manuprāt, viņu politiskās deģenerācijas ceļš ir nopietnākas analīzes vērts, šeit ieskicēšu dažus apsvērumus.
Pēc Tautas partijas kā organizācijas aiziešanas un Vienotības smagās krīzes ZZS bija visas iespējas kļūt par Latvijas politiskās dzīves centrālo spēlētāju, par ilgtermiņa varas partiju. Šī iespēja palika neizmantota, bet pēdējās – Kučinska – valdības mazsakrīgā ņemšanās, pastiprināta ar vēsturē tizlāko priekšvēlēšanu kampaņu, ir novedusi šo organizāciju līdz politiskam kraham. Raksturīgi, ka paši līderi – Augusts Brigmanis un Edgars Tavars – arī pēc tam, kad viņu pašu atbalstītāji Saeimas vēlēšanās šos izsvītrojuši no saraksta pirmajām vietām pa taisno miskastē, turpina sēdēt savienības valdē.
Taču ne jau bezjēdzīgā priekšvēlēšanu kampaņa pati par sevi novedusi ZZS pie sabiedrības uzticības zuduma. "Labo darbu čempioni" bija jau sastrādājuši gana, lai aizkaitinātu gan stabilus atbalstītājus, gan plašāku elektorātu. Iekšpartijiski valdē aizsēdējušies vecmeistari labprāt priekšplānā izvelk veselības aprūpes finansēšanas reformu, lai ar seniliem lauku večiem domātu argumentāciju censtos atkratīties no atbildības. Atgādināšu - bijusī veselības ministre, "nepopulārā" Anda Čakša Rīgas sarakstā no 4. vietas kā otrā iekļuva Saeimā, bet "populārais", "jaunais", "daudzsološais" "zaļais" Tavars sūkā ķepu pēc nolidošanas no saraksta 2. vietas pa taisno lūzeros.
Redzamākā ZZS nekompetence izpaudās finanšu jomā, un šeit atbildība nepārprotami krīt uz finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu.
Daudzas cerības rosinošā nodokļu reforma jau agrā stadijā no radikāla uzvaroša piedāvājuma kļuva par sagumzītu politisku lupatu deķi, no kura labuma nebija nevienam, bet neērtību un liekas ķēpas – gandrīz visiem.
Galu galā šajā pavasarī, kad atklājās, ka smalkās reformas rezultātā simti tūkstošu cilvēku ir paši sev nezinot kļuvuši par nodokļu parādniekiem, DRO liderēšana Eiropas Parlamenta vēlēšanās kļuva par slīkstošajai ZZS pasviestu divpudu čuguna bumbu.
Savukārt finanšu sektora uzmanīgākiem vērotājiem DRO "labo darbu čempioniskums" visspilgtāk izpaudās pērnā gada "netīrās naudas" krīzē, kas sākās pēc notikumiem ap ABLV banku. ZZS kompetences kontekstā notikumu gaita nav tik svarīga, cik valdības konvulsīvā grābstīšanās un "ļaunās naudas" procentu piesaukšana, kas reizēm mainījās pat divreiz nedēļā. Rezultātā bez kādas lielas prātošanas vesels finanšu servisa sektors tiek likvidēts, bet pati DRO agresīvi iestājas par ABLV nodošanu jenotības favoritizētiem izlaupītājiem. Raksturīgi, ka tieši šo DRO aizsākto līniju ar vēl lielāku pompu šobrīd uztur tieši JV. Gan no šaurāka leņķa – partiju politikas, gan no valsts tēla, gan no vietēja biznesa viedokļa šis ZZS sniegums saucams vienkāršā vārdā: nodevība. Un vēlētāji, lai cik arī naivi tie reizēm nebūtu, to tieši šādi saprata un iztulkoja, un iztulkos vēlreiz, ja tas atkal būs aktuāli.
rūgtā patiesība
Teiksim kā ir
Jurjs