Bankas pārdala resursus
Pa retam palasot Starptautiskās norēķinu bankas viedokli un prognozes, ainu var iegūt skaidrāku un nobriest neizbēgamajai nākotnei.
Krīzes laikā, kura aizsākās 2008. gadā, valstu valdības izmantoja sava rīcībā esošos fiskālos un monetāros instrumentus. Krīzei attīstoties, daudzi uzņēmumi bankrotē, tomēr – kā norāda bankas eksperti – esot laika nobīde – proti, maksātnespējas vilnis iesākoties pāris gadus pēc iekšzemes kopprodukta (IKP) krituma (R.N.Banerjee, u.c.). Pēc tam atkal pāris gadi paejot, līdz jauni uzņēmumi aizstāj kritušos. Arī šī iemesla dēļ bankas esot šobrīd vēl konservatīvākas attiecībā uz kreditēšanu.
Resursu pārdale kļūst svarīga, lai tos piešķirtu tiem sektoriem, kam ir drošāks potenciāls augt un ne tikai "pliki" izdzīvot bez cerībām. Var, protams, iedot visiem sektoriem pa "kapeiciņai", lai daudzi no tiem "vilktu dzīvību", bet var iedot dažiem un piešķirt "rubli", stimulējot noturīgu izaugsmi. Vai valdības savās valstīs spētu veikt šo atlasi un izvēli? Privāto investoru viedoklis un pieredze šķiet svarīgāka, lai atšķirtu dzīvotspējīgās firmas un tām piešķirtu līdzekļus. Valdībām savukārt būtu jāatvieglo banku darbība resursu pārdales funkcijas veikšanā.
"Zaļā kursa" lēmumus ieviešot
Eiropas zaļais kurss ir pareizais kurss. Eiropas Savienība apstiprinājusi vienu triljonu eiro tieši Eiropas investīciju bankai (EIB), lai tā kļūtu par patiesu "klimata banku", kas ir pašās pirmajās rindās cīņā pret klimata izmaiņām. Banka varētu finansēt tos projektus, kas fokusējas uz bioloģisko dažādību, ir klimatam draudzīgi un ilgtspējīgi. Savukārt, banka varētu pārstāt finansēt projektus saistītus ar fosilo enerģiju – oglēm, naftu, gāzi.
Fosilās enerģijas projekti, tai skaitā īpaši gāzes, nepatīk Eiropas Ombudam. O`Reilija secinājusi, ka Eiropas Komisija neesot ņēmusi vērā klimata riskus, lemjot par saviem prioritārajiem enerģētikas projektiem.
EIB prezidents Verners Hojers jau 2019. gada novembrī paziņoja: "Mēs pārstājam finansēt fosilās degvielas un sākam pašu visu laiku ambiciozāko publisko klimata investīciju stratēģiju."
Līdzīgu paziņojumu šā gada sākumā pauda globālās investīciju kompānijas Blackrock vadītājs Lerijs Finks - jaunajā klimata stratēģijā kompānija investēšot septiņus triljonus dolāru, un fosilās degvielas šai stratēģijā paliekot aiz borta.
Komercbankas nebūs izņēmums, arī tās sekos šim piemēram un saliedēsies ap klimata un ilgtspējas politikas mērķiem. Bankas ES valstīs jau uzsākušas savu klientu portfeļa izvērtēšanu attiecībā uz klientu ilgtspēju jeb "zaļumu" un apsveiks tos savus klientus, kas varēs uzrādīt to, kā un ar kādiem rezultātiem tie cīnās pret klimata izmaiņām. Tas būs viens no veidiem, kā pašām bankām kļūt "zaļākām" jeb ilgtspējīgākām, kas būs svarīgi no konkurētspējas viedokļa. Jo klimatam draudzīgāka banka (arī savu klientu dēļ), jo lētāka būs nauda šajā bankā un attiecīgi vairāk klientu. Atliek gaidīt, kā šī iecerētā tirgus pārdale tuvākajos gados notiks.
Pirms kāda mēneša Citibank vadītājs ASV teica, ka mums – Citibank – esot jārunā ar klientiem un jālīdz viņiem kļūt draudzīgākiem pret klimatu. Neskatoties uz izveidojušos iespaidu par to, ka ASV prezidents Tramps cenšas izvairīties no klimata politikas un pārmetumiem viņam par to, ka viņš godīgi atstrādājot fosilās enerģijas sektora sponsoru naudu, nav lielas pārliecības par tā sauktās "klimata noliegšanas" sekmēm. It īpaši, ja Baidens pildīs prezidenta amata pienākumus, tad progresīvisma politika draud ar spēcīgu uzplaukumu, ieskaitot klimata aizsardzību kā vienu no prioritātēm līdzās dzimumu līdztiesībai un minoritāšu tiesībām.
Daudzu valstu centrālo banku eksperti – līdzās citiem – jau ilgāku laiku diskutē par kritērijiem, kas būtu izmantojami komercbanku sektorā, lai definētu, kurš no banku klientiem ir "zaļš", kurš "melns" un kurš pa pusei - tātad "brūns".
Detaļas pakāpeniski top zināmas, un ģenerālais virziens ir skaidrs – tai skaitā arī attiecībā uz ES fondu naudas izlietojumu. Šīm investīcijām lielā mērā jābūt veltītām tieši klimata mērķu sasniegšanai. Signāls tirgus pārdalei ir dots skaidrs – ja jau EIB un tādi naudas tirgus līderi kā Blackrock jau vismaz gadu strādā klimata politikas gaismā. Uzņēmumi, kas vēl nerūpējas par klimatu, riskē izkrist no piegādātāju ķēdēm un varēs vainot tikai sevi. Bankas arī šajā "zaļajā" aspektā spēlēs vadošo lomu resursu pārdalē.
Licences naudas atmazgāšanai
Naudas atmazgāšana sen un daudzkārt ir aprakstīta kā nodarbošanās, kurai ir ne tikai ārkārtīgi augsts ienesīgums, bet arī nepieciešama īpaša "licence", kuru iegūt un saglabāt ir ar katru gadu desmitu grūtāk, ko apliecina arī vairāku banku liktenis mūsu reģionā.
Turpretim Angolas valdības locekļu grupa ilgus gadus uztur visai lielu finanšu plūsmas tīklu, lai izpludinātu simtiem miljonu dolāru no savas valsts. Nauda galvenokārt nosēdusies bankās Portugālē un citur Eiropas Savienībā. Neskatoties uz to, ka sektora uzraugi šo shēmu pašā Portugālē aprakstīja pirms dažiem gadiem, norādot uz ļoti aizdomīgiem darījumiem, šis tīkls pastāvot arī joprojām (skat. Mark Anderson). Varbūt tomēr arī Portugālei (līdzīgi kā citiem) finanšu sektora kapitālais remonts nav vairs aiz kalniem, un amerikāņi to noorganizēs.
Vienu no pašiem agrīnākajiem brīdinājumiem par naudas atmazgāšanas risku Latvijā ASV uzraugi izteica vēl 2005 gadā, kurpretim Eiropas – piemēram Vācijas – uzraugi Latvijas bankas tajā pat laikā atzina par tīrām. Tikai trīspadsmit gadu vēlāk amerikāņi iejaucās ar aktīvu rīcību Latvijas banku sektorā.
Savukārt, pašās ASV mērogi saprotams ir pavisam citi. Šoruden Starptautiskais žurnālistu - pētnieku konsorcijs (vairāki simti žurnālistu no gandrīz simts valstīm) atklāja sīku daļu no aisberga, analizējot ASV finanšu sektora uzraugu dokumentus par to, cik bieži un par kādām summām šiem uzraugiem bijuši iesniegti ziņojumi par aizdomīgiem darījumiem. Pētījums skāris laika posmu no 2011. līdz 2017. gadam un mazāk nekā procentu no visiem aizdomīgajiem darījumiem. Pētnieki saskaitījuši, ka runa ir par pārskaitījumiem vismaz divu triljonu dolāru apjomā, kurus paši šo banku darbinieki atzīmējuši kā aizdomīgus (kopumā toreiz uzraugiem iesniegti vairāk nekā divpadsmit miljoni ziņojumu). Līderos izrāvusies Deutsche bank ar vairāk nekā triljonu dolāru, kurai uz pēdām min (tajos gados) gan JP Morgan, gan Standard Chartered, gan HSBC. Pašsaprotami, ka neviena no šīm nav vienkārša ierindas banka. Neraugoties uz to, ka ASV uzraugi sodījuši šīs bankas par aizdomīgu darījumu veikšanu īpaši lielos apmēros un bankas solījušas tā vairs nedarīt, tās nav pārtraukušas ienesīgo biznesu. Sodi bijuši arī miljardiem lieli, bet šīs bankas tos maksājušas bez skaļiem protestiem. Apvienoto Nāciju narkotiku apkarošanas dienesta aplēses rāda, ka ik gadus nauda tiek atmazgāta 2,4 triljonu dolāru apmērā. Šis dienests gan uzskata, ka uzraugošās institūcijas atklājot tikai ap vienu procentu no visiem nelegālajiem darījumiem. Pie šiem vieglas un ienesīgas naudas plūdu apjomiem, pievilcība kreditēt kaut kādus metālu, kokapstrādes vai citus uzņēmumus nespēj izpausties.
Cīnīties pret naudas atmazgāšanu
Pirms dažiem mēnešiem divi universitātes organizētās noziedzības pētnieki no Bristoles aprakstīja to, kā radās šobrīd jau globālā cīņa pret naudas atmazgāšanu (M.A.Young, Mich.Woodiwiss). Viņi Nacionālajā arhīvā analizēja līdz tam noslepenotos britu valdības dokumentus, kuri devuši ieskatu, kā 1980-to gadu beigās, tātad pašos pirmsākumos, atbildīgie ierēdņi konstruējuši pret-naudas-atmazgāšanas politiku (jeb AML saīsinājumā) savas valsts un amerikāņu finanšu sektora biznesa izaugsmes interesēs. Māksla esot bijusi arī tā, ka šie ierēdņi "iegriezuši" visu tā saukto AML tēmu tik pārliecinoši, ka daudzi pētnieki un eksperti “paķēruši” šo tēmu un tālāk jau paši brīvprātīgi pamatojuši nepieciešamību izvērst šo cīņu "pareizā" virzienā, vienlaicīgi saņemot bonusus savā akadēmiskajā un ekspertu karjerā. Tādējādi pakāpeniski publiskajā retorikā esot uzaudzēts pareizais uzskats, ka naudas atmazgāšana esot galvenokārt "tradicionālās" organizētās noziedzības darbības joma, kas apdraudot demokrātiju. Laikam ejot, izveidotas gan institūcijas, gan starptautiskas sadarbības mehānismi, kas intensīvi cīnās ar naudas atmazgāšanu, bet Parīzē strādājošās atmazgāšanas apkarotāju institūcijas Fatf vadītājs Ljūiss vienalga atzīst, ka "visi joprojām strādājot neapmierinoši”.
Minēto abu universitātes pasniedzēju pētījums ir jau pusgadu vecs, tomēr iespējams, ka tas tiks papildināts ar precizējošiem faktiem.
Leģenda par kredītu
Katru gadu 9. decembrī daudzi banku sektora pārstāvji klusi atzīmē jubileju, kura pazīstama ar amerikāņu jurista Džeroma Delija vārdu. Viņš 1968. gadā Minesotā uzvarēja prāvu pirmās instances tiesā pret banku, kura gribēja pārņemt viņa nekustamo īpašumu, par kuru viņš nebija dzēsis hipotekāro aizdevumu bankai. Delijs pamatojumam izvirzīja apgalvojumu, ka banka jau viņam neesot aizdevusi nekādu naudu, tā vienīgi iegrāmatojusi kredītu savā grāmatvedībā. Un, ja jau banka viņam neesot sniegusi nekādu "vērtību", tad neesot pamata bankai pārņemt māju, kas savukārt, nešaubīgi esot "vērtība". Proti, pārfrāzējot - banka radījusi "naudu no nekā" jeb "no gaisa". Un ja no "nekā" – tad kāpēc gan atdot māju par "neko". Pašsaprotami, ka banka nākamajā dienā pēc tiesneša sprieduma to pārsūdzēja, veica attiecīgu audzināšanas darbu un tālāk uzvarēja, ļaujot visai šai vēsturei iegūt leģendas izskatu.
Mūsdienās, protams, šādi strīdi būtu nevietā, vienalga, cik daudz jaunas naudas centrālās bankas "radītu" un izsniegtu patērētājiem. Bankas un investīciju firmas turpina pildīt svarīgo resursu pārdales funkciju.