Grūti saprast, vai tā ir apzināta PR taktika vai abu personību īpatnība, bet gan Valsts prezidentam Egilam Levitam, gan premjeram Krišjānim Kariņam raksturīga tradicionālu latviešu sakāmvārdu izmantošana. Kuros varbūt atspoguļojas zināma sadzīviska gudrība, taču kuru informatīvā slodze un atbilstība politikas realitātei ir tuva nullei.
"Upes vidū zirgus nemaina" un "dabūsim tos pašus vēžus citā kulītē". Tieši tik saturiskas bija Levita nosacītās atbildes valdības pārmaiņu iniciatoriem. Ar pirmo laikam būtu jāsaprot, ka valdību nevajag traucēt, jo tā čakli strādā valsts epidemioloģiskās un sociāli ekonomiskās situācijas uzlabošanā. Ar otro – ka šīs Saeimas ietvaros labāka koalīcija nav iespējama, jo deputātu intelektuālais un morālais līmenis ir tāds, kāds ir.
Abas prezidenta minētās premisas ir aplamas. Realitātē nedz valdība ir sākusi strādāt kaut kā īpaši atšķirīgi no performances gada garumā, nedz Saeimas deputātu intelektuālais līmenis tik zems vai pārgrupēšanās iespējas Saeimas sastāvā tik niecīgas, ka runāt par valdības vai vismaz dažu ministru maiņu būtu bezjēdzīgi. Drīzāk prezidents vēlējās pateikt – es nekādas pārmaiņas nevēlos un negrasos tās iniciēt. Uzsverot arī, ka "neviens to [alternatīvu] nav piedāvājis"!
Tādēļ skaidrs, ka nav ko cerēt uz Levita aktīvu iesaisti jaunas valdošās koalīcijas vai ministru meklējumos, un pirksta kratīšana pat "epidemioloģiski vaļīgo" ministru virzienā ir tukša retorika. Un savdabīgais reveranss Danielam Pavļutam, apgalvojot, ka "veselības ministrs tagad ir gatavs atbildēt par vakcinācijas procesu", šķiet saistīts pat ar zināmu atrautību no realitātes.
Valdības maiņa nav katastrofa, ja tā politiķiem palīdz sasparoties, atrast spēcīgāku līderi un pieņemt labākus lēmumus. Un maz ticams, ka esošā valdība spēs izpildīt prezidenta uzstādījumu – trīs četros mēnešos vakcinēt 70% iedzīvotāju, vairs neatpaliekot no citām ES dalībvalstīm. Taču pārmaiņas valdībā var nākt tikai no Saeimas partiju puses. Prezidents tur nepakustinās ne pirksta, lai gan prakse ir pierādījusi, ka manevra iespējas pilnvaru robežās viņam ir pietiekami plašas. Atcerēsimies Valda Zatlera rīkojumu Nr. 2 vai Andra Bērziņa spiedienu uz Valdi Dombrovski pēc Zolitūdes traģēdijas. Šoreiz gan izskatās, ka turpināsies muļļāšanās Levita piesauktās jaunās "fleksiblās" valdības pieejas aizsegā.