"Nu nevar būt, ka viņš apzināti brauc, lai neuzvarētu? Es nevaru iedomāties, ka es izietu laukumā ar domu, ka šī spēle man jāzaudē," Andra argumentam nevarēju nepiekrist.
Pēc Martina Dukura ieņemtās ceturtās vietas Phjončhanā aktualizējies jautājums par stratēģijas lietošanu skeletonā.
Pats Martins pēc sāpīgā trieciena sarunā ar LTV Sporta studiju arī jau sliecās uz britu pusi, ka varbūt vajadzējis četrus gadus Pasaules kausa (PK) posmos upurēties vienam mērķim, lai olimpiādē būtu zirgā. Atgādinājumam – Phjončhanā bronzu ieguva Lielbritānijas skeletonists Dominiks Pārsons, kurš šajā olimpiskajā ciklā PK tā arī ne reizi neieslīdēja labāko trijniekā. Martins četru gadu laikā PK uzvarēja 19 (!) reižu un trīs reizes kļuva par pasaules čempionu (PČ). Turpinot panākumu sēriju, Martinu jau dēvē par skeletona leģendu. Tā viņu nosauca arī pārliecinoši olimpisko zeltu ieguvušais korejietis Sunbins Juns, kuru apsteigt Phjončhanā, teiksim godīgi, nebija īsti reāli. Būtu Martins ieguvis sudrabu vai bronzu, tā nesāpētu, bet atcerēsimies, ka visu četrgadi viņš strādāja ar vienu mērķi – lai Phjončhanā būtu zelts. Nedomāju, ka Martins mainītu 19 PK uzvaras un trīs PČ titulus pret Phjončhanas sudrabu vai bronzu.
Briti apspēlēja ne jau tikai latviešus. Ko lai saka vācieši, kuriem Žaklīna Lelinga un Tīna Hermane pēdējās trīs sezonās PK kopvērtējumā ieņēma abas vadošās pozīcijas, bet Phjončhanā uzvarēja Lizija Jarnolda un bronzu izcēla vēl viena Lielbritānijas skeletoniste Lora Dīsa. Lelingai bija jāsamierinās ar sudrabu. Paslēpes var spēlēt, ja tikai atvilktnē ir noglabāta recepte slidu sagatavošanai jaunā līmenī. Ja tādas nav, tad jākaļ jau pārbaudītais dzelzs gabals. Un Martinam nav ko sevi šaustīt – viņš visu darījis pareizi.
Ziemas olimpiskajām spēlēm Phjončhanā seko līdzi - Diena.lv/phjonchana2018!