Intervijas fragments. Visu sarunu ar Induli Bikši lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!
Latvijai nav bijis distanču slēpošanā tādu zvaigžņu, kuru dēļ jauniešiem un bērniem būtu gribējies sekot viņu pēdās. Kā nonāci pie šī sporta veida izvēles?
Tēvs arī bija slēpotājs. Junioru vecumā bija Latvijas čempions. Pēc armijas atsāka slēpošanu, bija ļoti tuvu dalībai olimpiskajās spēlēs, taču neizdevās slimības dēļ. Tā arī es sāku ar slēpošanu nodarboties. Sākumā gan vecāki mani sūtīja uz vieglatlētikas treniņiem vispusīgas fiziskās attīstīšanās dēļ. Agrā vecumā es nespecializējos, un pirmajos gados bērnu čempionātos man bija problēmas iebraukt labāko desmitniekā. Vidusskolā sāku vairāk trenēties, braukt uz nometnēm, un tad rezultāti strauji uzlabojās.
No cik gadiem esi uz slēpēm?
No pavisam agras bērnības. Sākumā man īsti nepatika, jo slēpošana nepadevās. Skriešanā man klājās labāk. Vieglatlētikā startēju vidējās distancēs skriešanā. Šad tad arī tagad to daru un Latvijas čempionātā dažreiz pat uz medaļu pretendēju. Krosā man ir divas medaļas. Šoruden biju trešais. Kvalificējos Eiropas čempionātam, bet tas notika novembrī, un tobrīd man jau pilnā sparā ritēja slēpošanas sezona. Es slēpošanā sākumā nespecializējos uz tehniku kā konkurenti. Viņi agrāk sasniedza savu labāko rezultātu un tad apstājās.
Cik gados parādījās pirmie panākumi uz slēpēm?
Junioros jau biju Latvijas čempions. Kādu sešpadsmit gadu vecumā, kad sāku vairāk uzmanības pievērst slēpošanas tehnikai.
Visu laiku tevi trenējis tikai tēvs. Vai nav domas tālākai attīstībai piesaistīt citu speciālistu, kas papildinās zināšanu bāzi?
Jā, nu Latvijā tādu nav. Visas metodes ir novecojušas. Varbūt ir vērts domāt par kādu ārzemju treneri, taču tādu nevaram atļauties. Varbūt to var atrisināt, iestājoties ārzemju komandā.
Kam jānotiek, lai tur iekļūtu?
Redz, riteņbraukšanā, piemēram, visi pārstāv klubus, savukārt izlasi – tikai pasaules čempionātā un olimpiskajās spēlēs. Slēpošanā augstākais līmenis ir Pasaules kausi, kuros pārstāv nāciju jeb izlases. Komandu nav. Nav līgas, kurā sacensties komandām. Pārsvarā visi trenējas izlašu komandās.
Ir taču Skandināvijas kausi, kuros pārstāv klubus!
Jā, bet viņiem ir milzīga konkurence. Tiem puišiem, kas netiek savu valstu izlasē, kaut kur jāsacenšas, jātrenējas. Norvēģu rezerves sastāvā būtu vesela masa slēpotāju, kuri Pasaules kausā varētu cīnīties par medaļām. Es neizvēlos startēt Skandināvijas kausa posmos, jo dalība tajos izmaksātu vismaz tikpat, cik Pasaules kausā, bet tas ir vērtīgāks.
Vai tiešām finišēšana Pasaules kausa posmā ir vērtīgāka nekā cīnīšanās ar vairākiem līdzvērtīgiem konkurentiem Skandināvijas kausā?
Konkurence ir ļoti līdzīga. Skandināvijas kausā top līmenis ir zemāks, bet ir lielāka masa ar spēcīgiem sportistiem. Skandināvijas kausā ir grūti izsisties. Pasaules kausā to ir vieglāk izdarīt. Skandināvi arī nesaprastu, kāpēc nestartēju Pasaules kausā, ja esmu labākais savā valstī. Viņi sapņo par dalību Pasaules kausā, vienkārši viņi tur netiek, jo konkurence ir pārāk nopietna. Kad bija sarunas ar vienu komandu, viņi nevarēja saprast manu vēlmi pārstāvēt viņus zemāka līmeņa mačos.
Pieminēji izlasi. Mums tādas būtībā vairs nav. Kāpēc?
Vienubrīd bija uztaisīta izlase. Varbūt tikai formāli. Jēkabs Nākums bija piesaistīts kā treneris. Bija ļoti maz kopīgu nometņu, un sportisti tik un tā trenējās katrs savā malā, daži pat citā valstī. Latvijā bija triju dienu nometnes. Sportisti bija pieraduši trenēties pēc sava plāna. Nebija lielas jēgas uz dažām dienām piesaistīt citu treneri. Atbalsts bija diezgan mazs, un tie sportisti vai nu beidza slēpot pavisam, vai pārgāja uz biatlonu.
Tev arī piedāvāja?
Jā, bet izvēlējos palikt distanču slēpošanā, kurā man ir progress. Negribas mētāties. Biatlonā ir cita specifika.
Kādas ir galvenās nianses, kāpēc Nākuma piesaistīšana izlases treneru korpusam neattaisnojās?
Drusku traucēja sportistu atšķirīgais līmenis. Es tobrīd gatavojos pasaules junioru čempionātam, centos neforsēt slodzi. Mans treneris man to neļāva. Citi mūsu komandā gatavojās olimpiskajām spēlēm, citi – pasaules čempionātam vai vēl kaut kam. Katram bija savas sacensības, katrs bija savā pasaules malā, un tādu bonusu no kopīgas izlases nemaz nebija. Sacensību laikā nebijām kopā.
Kāpēc tā izlase pajuka?
Nezinu nianses, kurš atteicās no sadarbības, bet pēc olimpiādes iestājās jaunā kārtība, ka finansē sportistus individuāli. Vienreiz pēc sezonas saskaitīja visus ieguldītos līdzekļus, un tad kļuva skaidrs, ka, sadalot naudu individuāli sportistiem, viņi varētu aizbraukt uz vairāk sacensībām, nekā saņemot naudu uz visiem kopā.
Kāpēc tu neparakstīji Slēpošanas savienības piedāvāto līgumu?
Tāpēc, ka tas ir... Līguma virsrakstā minēts, ka tas ir, lai sagatavotos pasaules čempionātam Lahti šogad, tomēr līgumā ir ierobežojumi, kas saglabājas vēl četrus gadus pēc Lahti. Mani biedēja tas garais termiņš. Un līgumā nav iekļauta summa, kādu var saņemt. Sanāk, ka jāparakstās par nezināmu atbalstu, bet ar prasībām pret tevi pašu. Vienreiz ar tādu līgumu iekritām. Toreiz gan tas bija uz vienu sezonu. Parakstījāmies par mazu summu. Viņi mutvārdos solīja palielināt finansējumu, skatoties, ko viņi saņems no starptautiskās federācijas (FIS). Solīts makā neiekrita – viņi neko nepalielināja.
slēpo vesels
vienkārši
Raimonds