Šajā nedēļas nogalē Zviedrijā tiks dots starts jaunajai Pasaules kausa sezonai. Lai gan Latvijas izlasē sportista statusā atgriezies leģendārais Ilmārs Bricis, arī viņš neslēpj, ka tieši no Andreja snieguma lielā mērā būs atkarīgs, vai Latvija uz 2018. gada olimpiādi Phjončhanā brauks pilnā komandas sastāvā. Ceļš uz to sāksies šosezon. Rastorgujevs sola darīt, ko varēs.
Ar kādām atmiņām atceries iepriekšējo sezonu?
Tā bija ļoti grūta. Ja godīgi, ne pārāk gribas to atcerēties, jo emocionāli un psiholoģiski tā bija smaga sezona. Uzreiz pēc tās gribējās domāt par kaut ko citu, ne biatlonu. Tagad par pēdējo sezonu domāju mazāk. Koncentrējos šim biatlona gadam. Ļoti cītīgi strādāju. Esmu piesaistījis vairākus cilvēkus, kas palīdz daudzās lietās: gan komunikācijā, gan treniņu procesā, gan kopējā plānošanā. Šogad esmu sācis sadarbību ar Valdi Bērziņu. Strādājam pēc mazliet citas programmas, kas saistīts ar pleca operāciju, kuras dēļ biju izkritis no ierindas uz četriem mēnešiem. Tikai augustā sāku kaut ko darīt.
Kad bija operācija?
26. maijā, bet pirms tās arī neko nebiju darījis. Bija ļoti grūts periods. Psiholoģiskā ziņā nevarēju atiet no sezonas. Tas man bija ļoti drūms periods. Biatlons nebija starp prioritātēm, vairāk koncentrējos uz ģimeni. Pēc operācijas pamazām ar vingrošanu un spītējot sāpēm tiku atpakaļ uz strīpas. Parādījās vēlme kaut ko darīt saistībā ar biatlonu.
Kāda tieši vaina bija plecam? Tā bija jau sen gūta trauma, ko piecieti ilgāku laiku?
Es pieļauju, ka tas sākās Eiropas čempionātā Otepē [2014. gadā, kad Rastorgujevs, cīnoties par medaļām, piedzīvoja smagu kritienu, kā rezultātā salūza šautenes laidne]. Tā sezona beidzās, sākās jauna. Cītīgi strādājām ar spēka vingrinājumiem, veicām apjomīgu darbu. Atjaunošanās process nebija līmenī, nebija pietiekami daudz masāžu. Sanāca visu laiku uzkraut aizvien lielāku slodzi. Tas bija tikai laika jautājums, kad to savainojumu sāktu just izteiktāk. Pēc tam vēl bija Amerikas posms, kurā arī kritu [ceļā pēc savas pirmās PK medaļas karjerā] uz pleca. Tas laikam pielika punktu. Turpināju startēt ar visām sāpēm. Īsti nesapratu, kas tur ar to plecu ir. Centos nepievērst uzmanību un gatavojos sacensībām. Pēc sezonas divus mēnešus par biatlonu nedomāju. Tad nolēmām uztaisīt magnētisko rezonansi, un tajā konstatēja saišu bojājumu. No skriemeļa bija izrauta ārā saite. Nācās operēt un pāršūt to citā vietā, lai muskulis būtu stabilāks. Varēja arī ar to sadzīvot, taču sāpes nepazustu. Normāls cilvēks varbūt pat nejustu tādu kaiti, bet man ir jāstrādā ar lielām slodzēm. Bija risks, ka, turpinot aktīvi trenēties, piemēram, novembrī saplīstu vēl viena saite. Tad būtu jāizlaiž visa sezona noteikti.
Kāpēc konsultējošā trenera lomai pieaicināji palīgos Bērziņu?
Mans treneris Intars Berkulis ne vienmēr varēja būt klāt visās treniņnometnēs un sacensībās. Tāpēc nolēmām piesaistīt cilvēku, kurš visu laiku varētu būt klāt, redzēt mani no malas un piefiksēt dažādas nianses. Es viens pats varbūt varu arī nepamanīt kādu kļūdu, bet viņš uzreiz uz to var norādīt. Izvēlējāmies Bērziņu, jo viņam ir tāda pieredze. Izvēli ietekmēja arī mūsu iespējas. Ja ņemtu ārzemju treneri, izmaksas būtu pavisam citas. To atļauties nevarējām. Atradām optimālu variantu, kurš var palīdzēt gan ar loģistiku, gan šautuvē, gan filmējot un analizējot tehnisko izpildījumu. Berkulis joprojām raksta man treniņu plānus, pēc kuriem strādāju. Bērziņš vairāk atbildīgs par tehniskā izpildījuma niansēm: ienākšana, aiziešana šautuvē, šaušana. Tās visas ir lietas, kurās iepriekš zaudēju diezgan daudz laika. Cenšamies tur zaudēto laiku samazināt līdz minimumam.
Visu sarunu ar Latvijas labāko biatlonistu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!