Sarunas par kopīgu startu sporta spēlēs tika aizsāktas jau pagājušā gadsimta 60. gados. 1963. gada maijā abu valstu delegācijas satikās Honkongā, lai diskutētu par vienotu sportistu delegāciju olimpiskajās spēlēs, taču toreiz bez taustāma iznākuma. Sarunas turpinājās arī 80. gados, taču bez vērā ņemama progresa, līdz pirmo reizi pirms 1990. gada Āzijas spēlēm Pekinā abu valstu pārstāvji nāca klajā ar karogu, ko nu pazīst kā "Vienotas Korejas" karogu - uz balta fona attēlota zila nedalītas Korejas kontūra. Toreiz Āzijas spēlēs iecere par vienotu sporta komandu gan nerealizējās, tas notika gadu vēlāk pasaules čempionātā galda tenisā. Nu zem šī karoga abas valstis soļos arī Phjončhanas atklāšanas ceremonijā.
Tomēr dažus gadus pirms 1990. gada Āzijas spēlēm Phenjanas režīms bija gatavs faktiski uz visu, lai sportu, kuru ierasti mudina idealizēti uzskatīt par no politiskām un cita veida nesaskaņām brīvu jomu, padarītu par politisko un ideoloģisko karalauku, turklāt ar reāliem cilvēku upuriem.
1987. gadā - neilgi pirms Seulas olimpiskajām spēlēm - divi Ziemeļkorejas aģenti ar viltotām Japānas pasēm, izpildot tiešu Kima Čen Ira pavēli, novietoja spridzekli Korean Air aviolainerī Boeing 707, kas no Bagdādes bija ceļā uz Seulu. Abi aģenti - sieviete un vīrietis - lidmašīnu pameta, kad tā bija nosēdusies Abū Dabī, pirms turpināja ceļu uz Seulu. Dažas stundas vēlāk, lainerim esot virs Andamanu jūras, spridzeklis eksplodēja. Katastrofā dzīvību zaudēja 115 cilvēki, pierādot, uz ko ir gatava Ziemeļkoreja, lai izjauktu vai vismaz būtiski traucētu kaimiņvalstī gaidāmās olimpiskās spēles, kas vienlaikus tika uztvertas arī kā lieliska iespēja Dienvidkorejai demonstrēt savu izaugsmi un sasniegumus dažādās dzīves jomās visai pasaulei. Phenjanas vēlme rīkot 1988. gada Vasaras olimpiskās spēles kopā ar kaimiņvalsti, uz ko Dienvidkoreja bija noraidoša, acīmredzami bija pārāk sāpīgs pliķis.
Abiem spridzinātājiem sadzina pēdas Bahreinā, un pēc aizturēšanas aģenti mēģināja izdarīt pašnāvību, pārkožot cigaretēs paslēptas cianīda ampulas. Vīrietis Kims Sons Irs gāja bojā, bet sieviete Kima Hjona Huja izdzīvoja - Bahreinas policistam izdevās izraut viņai cigareti no mutes, pirms Kima bija paguvusi norīt indi. Kima tika hospitalizēta, bet pēc tam nogādāta Dienvidkorejā, kur vēlāk arī atzinās izdarītajā. Par nodarījumu viņai piesprieda nāvessodu, taču vēlāk Dienvidkorejas toreizējais prezidents viņu apžēloja, savu lēmumu pamatojot ar to, ka Kima terora aktu pastrādāja, jo tikusi pakļauta "Ziemeļkorejas režīma veiktai smadzeņu skalošanai".
Kima intervijā CNN janvārī atzinusi: "Uzdevums bija izjaukt 1988. gada Seulas olimpiskās spēles," un brīdina, ka 30 gadu laikā Ziemeļkorejas režīms savā būtībā nav mainījies. Phenjana aizvien nav atzinusi savu iesaisti Korean Air reisa 858 traģēdijā un attiecīgi arī nav atvainojusies par nodarīto. "Viņi (Ziemeļkorejas režīms) savu mērķu sasniegšanai nogalina paši savus cilvēkus, viņu ģimenes. Neļaujiet sevi apmuļķot, Ziemeļkoreja nav mainījusies," saka Kima, ar kuru CNN tikās publiski neizpaustā vietā un Kimas miesassargu ielenkumā.
Dienvidkorejas valdība aizvien bažījas, ka Phenjanas aģenti var mēģināt kādreizējai kolēģei "aizvērt muti".
Izmantotais spridzeklis bija noslēpts nelielā Panasonic radioaparātā. Ziemeļkorejas režīma aģenti bumbu bija izstrādājuši neuzkrītošu - tā, lai to varētu arī darbināt kā parastu radioaparātu.
Lidostā Bagdādē drošības pārbaudē no radioaparāta izņemtas baterijas, bez kurām bumbu nevarēja detonēt. "Es biju ļoti nervoza. Pēc tam paņēmu baterijas un ieliku tās atpakaļ radioaparātā un pārmetu lidostas darbiniekiem, ka viņi par daudz "iespringst". Ieslēdzu radioaparātu, tas skanēja," sarunā ar CNN atminas bijusī aģente. Viņai tika atļauts iekāpt lidmašīnā ar visu radioaparātu.
"Vienā brīdī manā prātā iešāvās doma - šie cilvēki mirs," atzina Kima, taču piebilda, ka tajā brīdī to uztvēra kā vājuma pazīmi un pārliecināja sevi, ka "tas tiek darīts Koreju apvienošanas vārdā".
Pēc neveiksmīgā pašnāvības mēģinājuma un nogādāšanas Dienvidkorejā Kima savu iesaisti terora aktā noliegusi astoņas dienas, baidoties, ka tādējādi režīms atriebsies ar pāridarījumiem viņas ģimenei, kas aizvien bija Ziemeļkorejā, taču beigās salūzusi un atzinusies lidmašīnas uzspridzināšanā.
Nesen atslepenoti dokumenti liecina, ka par iespējamiem Ziemeļkorejas aģentu pastrādātiem terora aktiem Seulas olimpiādes priekšvakarā un spēļu laikā toreiz bažījās arī amerikāņu izlūkdienesti, konkrēti - Centrālās izlūkošanas pārvalde (CIP), vēsta Business Insider. "Mēs uzskatām, ka Ziemeļkorejas pastrādāta vardarbība ir lielākais drošības risks Seulas spēlēm," liecina jau 1986. gadā, proti, vēl krietni pirms lidmašīnas uzspridzināšanas, publiskots CIP dokuments. Par spīti Ziemeļkorejas centieniem, 1988. gada Vasaras olimpiskās spēles kopumā uzskatāmas par veiksmīgi aizvadītām.
30 gadus vēlāk, Phjončhanas Ziemas olimpisko spēļu priekšvakarā, kaut abu valstu delegācija soļos zem viena karoga, kā arī izveidota vienota sieviešu hokeja izlase, drošībnieki Phenjanu aizvien uztver kā drošības risku. Galvenie spēļu pasākumi notiks vien nepilnus 100 kilometrus no abu valstu nocietinātās robežas.
Dienvidkorejas kultūras, sporta un tūrisma ministrs Do Jons Hvans uzsvēris, ka tiek darīts viss nepieciešamais, lai garantētu spēļu drošību. Kā liecina ziņu aģentūras Reuters rīcībā esošā informācija, Dienvidkorejas Aizsardzības ministrija spēļu apsargāšanā iesaistīs 5000 bruņotu karavīru, kā arī atvēlēs vērā ņemamus resursus kiberdrošības garantēšanai.
23. Ziemas olimpiskās spēles notiks Phjončhanā no 9. līdz 25. februārim.
Ziemas olimpiskajām spēlēm Phjončhanā seko līdzi - Diena.lv/phjonchana2018!
lustīgais nerris uz tirgus plača