Siguldā komandu pavadījām ar cerībām, bet pasaules čempionātā gāja pasmagi!
Tas vēl tā maigi teikts [rūgti smejas].
Jāsaka skarbāk?
Nu labi, pēdējā dienā vēl nebija tik traki. Bija kļūdas, bet tādas bija visiem, un nobraucām savu spēju līmenī. Vīri mums šobrīd tā arī brauc – ap divdesmito vietu. Vēl treniņos šķita, ka viss ir ļoti labi, arī numuru braucieni bija ļoti labi, un sprintā viss bija salīdzinoši cerīgi. Bet pamatsacensību dienas... Dāmu un ekipāžu braucieni vispār bija briesmīgi. Tagad, uzreiz pēc sacensībām, negribas uz emocijām ļoti izplūst, bet, protams, neesam apmierināti ar šī brīža rezultātiem. Prieks ir tikai par jaunajiem Putinu un Marcinkēviču, kuriem tiešām var teikt, ka, vēl nedaudz uzlabojot tehniku, ir pamats labam rezultātam.
Cik ļoti brāļiem Šiciem traucēja traumētais plecs?
Paldies fizioterapeitam Agrim Potašam no Latvijas Olimpiskās vienības. Viņš visus treniņus darbojās, lai Andris varētu iegulties kamanās un pabraukt. Beigās jau bija tīri labi. Pats viņš saka, ka ir baigi forši, tomēr ar pilnu jaudu viņš startu raut nevar. Viņi varēja cīnīties par augstākām vietām, taču rupji kļūdījās pēc starta, tāpat kā Elīza Cauce. Paši brāļi nevar saprast, kāpēc tā. Pat nezinu, ko teikt. Īglsas trase skaitās viena no vieglākajām pasaulē, bet tajā pašā laikā ir arī grūtākā, jo katra kļūda maksā ļoti daudz. To arī redzējām.
Vai šos rezultātus var vērtēt nākamā gada olimpisko spēļu kontekstā?
Noteikti nē. Katras sacensības ir atšķirīgas. Pat šajā pasaules čempionātā pēc numuru braucieniem un sprinta neviens nevarēja pateikt, ka turpinājums būs tāds. Jāgudro tikai, kādā virzienā strādāt. Jāatzīst, ka šosezon mums arī fiziskā sagatavotība nav pati labākā. To pašu var teikt par psiholoģisko gatavību. Visu laiku ir iekšā tās bailes kļūdīties, tāpēc arī nesanāk braukt brīvi. Jāiegūst pārliecība un māka uzvarēt. Šobrīd, šķiet, brāļi Šici ir vienīgie, kuri tiešām brauc droši un ar pārliecību. Viņi prot uzvarēt. Vienīgi šī brīža kļūdas ir diezgan nesaprotamas.