Šī Indijas volejbolam bija īpaša sezona, jo pirmoreiz turnīrs visas valsts mērogā tika balstīts uz profesionālas līgas pamatiem. Pirmajā sezonā tajā startēja seši klubi, kas sākumā divos sabraukumos (pirmais – Kočinā jeb Koči un otrais – Čenajā) aizvadīja viena riņķa spēles, bet pēc tam finālčetriniekā Čenajā noskaidroja uzvarētājus.
Pamatturnīrā komandas finišēja šādā secībā: “Calicut Heroes” 5-0, “Kochi Blue Spikers” 4-1, “Chennai Spartans” 2-3 (seti: +1), “U Mumba Volley” 2-3 (seti: -1), “Black Hawks Hyderabad” 2-3 (seti: -3), “Ahmedabad Defenderss” 0-5. Pusfinālā “Calicut Heroes” ar 3:0 (12, 9, 14) apspēlēja “U Mumba Volley”, bet mājinieki, “Chennai Spartans” volejbolisti, piecos setos izrādījās pārāki par “Kochi Blue Spikers” - 3:2 (14, -9, -10, 8, 13). Finālā Ruslana Sorokina pārstāvētā komanda ar 3:0 (11, 12, 14) sakāva favorīti “Calicut Heroes” un kļuva par pirmajiem “RuPay Pro volejbola līgas” uzvarētājiem. Viss turnīrs aizņēma trīs nedēļas – sākās 2. un beidzās 22. februārī.
Sorokins jau atgriezies mājās, taču turpina trenēties, jo, iespējams, sezona Indijas klubā vēl nav beigusies.
Kā nonāci Indijā?
Decembra vidū, pirms Ziemassvētkiem, viens aģents uzrakstīja, ka ir iespēja braukt uz Indiju. Pirmais gads ar profesionālo līgu, veidos īso variantu. Nauda bija pietiekami laba tam laikam posmam, un tobrīd tas bija interesanti. Aģenta aģentūra bija ieguvusi ekskluzīvas tiesības sadarboties ar pirmo “RuPay Pro volejbola līgu”, un līgumi tika parakstīti ar pašu pasākuma organizatoru, nevis klubu. Klubi tika izveidoti no jauna. Tika atrasti cilvēki, kas ar to gribēja nodarboties un attīstīt volejbolu Indijā.
Jāizlemj bija ātri – dienas laikā. Organizatori izdomāja sacensību formātu, un viņi izvēlējās spēlētājus, arī mani. Katrā komandā varēja būt divi ārzemnieki, un visi ārzemnieki tika draftēti. Pārsvarā skatījās CV.
Aizbraucu janvāra vidū. Paldies gatavošanās periodā Jurijam Deveikusam, ka ļāva man kopā ar Jelgavas komandu patrenēties un sagatavoties sezonai. Biju pat pieteikts Jelgavas komandā, un bija vienošanās, ka apspriedīsim manu palīdzību, kad būšu atpakaļ, bet ceturtdaļfināli Latvijas čempionātā notika jau tad, kad es vēl biju Indijā.
Kā tika dalīti vietējie spēlētāji?
Par viņiem cīnījās izsolē. Izliek spēlētāju, un par viņu klubi cīnās. Jaunākie ir lētāki, izlases spēlētāji – dārgāki. Ārzemniekus šogad negribēja izsolīt, un par visiem maksāja vienādu summu.
Kāds bija turnīra reglaments?
Reglaments bija drakonisks. Pēc pirmā apļa tie, kas bija nospēlējuši slikti, jau bija ārā no sacensībām, un palika vien četras komandas. Tad divi pusfināli pēc krusta sistēmas un fināls. Spēle par 3. vietu nenotika.
Pastāsti, lūdzu, par organizatorisko pusi.
Profesionālajā ziņā viss bija organizēts augstākajā līmenī. Es ar tādu savā dzīvē vēl nebiju sastapies. Arī treniņzāle bija laba un liela, ar svaigu koka grīdu. Bijām pozitīvi pārsteigti, jo bijām gaidījuši ko daudz trakāku.
Pēc atbraukšanas gan pirmās piecas dienas netrenējāmies, jo līgas vadība ļoti lielu vērību veltīja atpazīstamībai. Bija uzaicināta vietējā zvaigzne – filmu režisors, un daudz laika veltījām komandas video prezentācijas tapšanai un fotosesijām. Tas notika ļoti profesionāli. Praktiski no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā sēdējām zālē. Komandas gāja lekt, krist, sist... Sanāca ļoti gari treniņi, bet savā ziņā sportistam ļoti bīstami. Pēc tam vēl bija laiks patrenēties. Par īsu, protams.
Kāda bija Indijas spēlētāju spēlētprasme?
Viņi ir spēcīgi, viņiem ir iemaņas, bet taktiskā saprašana “klibo”. Beigās ar ārzemnieku palīdzību un ieteikumiem arī taktikā kaut kas mainījās. Viņi laukumā spēlē agresīvi, mīl spēcīgi sist, uzbrukt, bet pārējie spēles elementi – bloks, servju uzņemšana, aizsardzība – viņiem ir otršķirīgi. Vēl viņiem ļoti patīk spēlēt kombinācijas. Ar to viņi rada sev problēmas, un ilgi bija jācīnās, lai viņi spēlētu vienkāršāk. Viņi mīl veidot kombinācijas, paipu, piemēram, uz trijiem blokiem, nevis uz malām. Sākumā arī ne pārāk uzticējās ārzemniekiem, pārsvarā uzbrukumā ceļot vietējiem. Pirmo spēli zaudējām, no piecām pirmajā aplī – trīs. Divas vinnējām un vēl vienu no 2:0 zaudējām, jo cēlājs laukumā sataisīja brīnumus. Viņš cēla tikai vienam spēlētājam, kurš viņam vairāk patika. Vēl divas spēles zaudējām, jo spēlējām nepareizi.
Vari salīdzināt Indijas komandas ar Latvijas čempionātu?
Spēles kvalitāte pārsteidza, jo likās, ka tā būs zemāka. Domāju, ka RTU/Robežsardze četriniekā būtu.
Kompānija “Baseline”, kas veidoja šo turnīru, bija izdarījuši visu, lai tas būtu skatāmi, lai skatītāju būtu vairāk, lai viņiem būtu interesanti un lai būtu fiksēts laiks rādīšanai televīzijā. Viņi spēles dienā bija nopirkuši televīzijā divas stundas visskatītākajā laikā – no septiņiem līdz deviņiem vakarā, un divās stundās pasākums bija jāizspēlē.
Pirmajā aplī spēlējām piecus setus līdz 15 punktiem, bez divu punktu starpības. Varēja uzvarēt ar 5:0, par ko deva trīs punktus, par pārējām uzvarām – divus punktus. Zaudējums jebkurā gadījumā bija nulle. Savukārt pusfinālā un finālā spēlēja līdz trim uzvarētiem setiem. Klāt nāca noteikums, ka jābūt divu punktu starpībai, un pēdējais punkts ir 21, tas ir, maksimālais rezultāts setā varēja būt 21:20. Vēl trijās izšķirošajās spēlēs katrai no komandām setā bija pa vienai iespējai pieprasīt videoatkārtojumu – vienalga, bija taisnība pieprasītājam vai nē.
Papildu punktu varēja iegūt par “eisu”, ja pretinieku komanda bumbai nepieskaras. Tad uzreiz varēja gūt divus punktus. Otrkārt, ja komandai nav vairāk par 11 punktiem, treneris varēja pieprasīt superpunktu. To var pieprasīt vienreiz setā. Pieprasot superpunktu, pretinieku komanda nevar veikt spēlētāju maiņu, un izspēles uzvarētājs gūst divus punktus. Skatītājiem šie abi noteikumi patika.
Starp punktu izspēlēm bija palielas pauzes, jo televīzija filmēja, un katra izspēle tika atkārtota. Komentētājs skaidroja spēles epizodes. Brīžos, kad likās, ka spēle ievilksies ilgāk, pauzes saīsināja.
Kā veicās spēlēs?
Pamatturnīrā ieguvām trešo vietu, kas mums bija prioritārais uzdevums – nepalikt ceturtajiem, jo pirmā komanda priekšsacīkstēs bija uzvarējusi visas spēles. Pusfinālu viņi uzvarēja ļoti viegli, bet mums bija pretī Koči, kas arī bija laba komanda. Tos apspēlējām ar 3:2. Galvenās spēles bija cīņas par iekļūšanu labāko četriniekā un pusfināls.
Bijām izgājuši cauri visādiem sarežģījumiem. Visa turnīra laikā bija daudz runāšanas ar treneri, komandu un menedžeri. Kolektīvs mums bija labs, un izdevās atrisināt visas problēmas. Tāpēc komanda beigās mums bija saliedēta. Mēs bijām izgājuši cauri grūtajām spēlēm, piedzīvojuši zaudējumu pēc 2:0, kā komanda zaudējuši neforšās spēlēs. Bija mums divas labas uzvaras un sarežģīts uzvarēts pusfināls. Pretinieki finālā bija favorīti. Viņi tā domāja. Tomēr brīdī, kad uzspiedām viņiem savu spēli, viņi mums neko nevarēja izdarīt un “saplīsa”. Zinājām, ka varam uzvarēt, bet ne jau ar 3:0.
Kas bija jūsu fināla uzvaras galvenie ieroči?
Komandas spēle. Bija laba serve, labi nospēlējām blokā, un labi tikām galā ar servju uzņemšanu. Bija pietiekami daudzveidīgs uzbrukums. Pēdējā spēlē gan cēlājs mani mazāk uzbrukumā izmantoja, un koncentrējos uz melno darbu, bet es vairāk uzbruku pēdējā priekšsacīkšu spēlē un pusfinālā. Finālā pirmais sets mums sanāca labs, kaut arī mani uzbrukumā izmantoja reti, bet spēles gaita apmierināja, un kaut ko mainīt nebija vajadzības.
Bija arī kādas individuālās balvas?
Pēc katras spēles tika piešķirta balva mača vērtīgākajam spēlētājam jeb MVP. Lielāko daļu “vilka” vietējos spēlētājus, lai stimulētu vietējos spēlētājus un attīstītu volejbolu Indijā, bet pusfinālā arī es tiku pie MVP balvas. Patīkami, protams. Kā vērtīgākajam mačā man tika simboliska naudas summa un volejbola līgas piemiņas dāvana.
Ko saņēmāt par uzvaru finālā?
No līgas komanda saņēma, liekas, 70 tūkstošus ASV dolāru. Spēlētājiem prēmijas nebija paredzētas, jo līgumi bija fiksēti. Par katru uzvarētu spēli kluba vadība visai komandai piešķīra noteiktu naudas summu. Par katru gūto superpunktu un superservi arī bija bonuss. Arī par iekļūšanu pusfinālā bija naudas balva, bet tas viss bija uz komandu. Par sadalīšanu, arī spēlētājiem, vēl lemj. Algu par piedalīšanos organizēja līga.
Protams, par uzvaru saņēmām medaļas. Un uzvaru tās pašas dienas vakarā nosvinējām citas viesnīcas restorānā, kur labāks ēdiens. Atbraucām savā viesnīcā, pārģērbāmies brīvā stilā, jo visu laiku vajadzēja būt komandas tērpos. Četras stundas pavadījām kopā ar sponsoriem un atbalstītājiem. To var salīdzināt ar Latvijas čempionāta noslēguma balli. Bez koncerta, protams.
Ja vēlreiz aicinās, brauksi?
Iespējams, ka sezona vēl nav beigusies, jo ar šo uzvaru klubs nodrošināja dalību Āzijas klubu komandu čempionātā Taivānā.