Pēc atgriešanās no Londonas ar Aneti sarunājāmies Siguldā, kur viņa radusi mieru saspringtajā treniņu un sacensību grafikā.
Fragments no intervijas:
Pēc neiekļūšanas finālsacensībās sarūgtinājums bija tik liels, ka mediju zonā nebiji gatava komentēt savu sniegumu...
Tas bija tāpēc, ka nevarēju saņemties. Zināju, ka es raudāšu. Un ka visa Latvija to redzēs. Gribējās mazliet noslēpties sevī.
Ar labu rezultātu finālsacensībās tomēr neiekļuvi. Pirms mačiem rēķināju, cik tālu vajadzēs mest, lai iekļūtu divpadsmitniekā?
Es zināju, ka kvalifikācijas normatīvs 63,50 metri nav uzlikts par augstu. Tāpat es zināju, ka visas divpadsmit finālistes neaizmetīs tik tālu. Pie sevis nodomāju, ka 63 metri būs jāmet, lai stabili zinātu, ka fināls tiks sasniegts. Īstenībā pietika jau ar 62,30 metriem.
Kāda metode vajadzīga tevis sapurināšanai – pātaga vai konfekte?
Pātaga kā Bidgoščā. Trenerīte pateica skarbāku frāzi un es aizmetu. Viņa māk atrast īstos vārdus, lai gan es dažreiz pieeju pie viņas sacensībās, trenere ir ļoti dusmīga, bet man nāk smiekli. Jo es zinu, kāpēc viņa to dara.
Kā palutini sevi pēc sacensībām?
Mans mīļākais ēdiens ir suši, bet visvairāk pēc mačiem es vēlos mājās klusumā atpūsties.
Nākamā olimpiāde būs 2020. gadā suši dzimtenē Japānā. Vai uz Tokijas olimpiādi raugies jau kā uz savējo?
Noteikti, jo tas būs mans – žurkas gads. Es esmu dzimusi žurkas gadā. Un tad man arī būs jau 24 gadi.
Esi arī teikusi, ka, pieskaroties šķēpam, vari sajust, kurš ir jāņem...
Tā ir. Es nedaudz pacilāju šķēpu un jūtu, ka viens ir smags, bet otrs vieglāks, lai gan visi ir viena svara. Nav vēl bijusi reize, kad gribas kādu citu nodarbi? Nē, es savu dzīvi nespēju iedomāties bez šķēpmešanas.
Visu interviju lasiet pirmdienas, 14. augusta, avīzē Diena!