Kā tas nākas, ka trenējies Valmierā, kamēr pārējā izlase šobrīd apgūst pasaules čempionāta trasi ASV?
Izlase ir visai nosacīta un vairāk attiecas uz Eiropas un pasaules čempionāta laiku. Tas, kā sagatavojamies Pasaules kausam, ir atkarīgs no katra paša plāniem un iecerēm. Arī ASV viņi visi nav kopā, jo Māris [Štrombergs] ar Rihardu [Veidi] ir Kalifornijā, bet Ivo [Lakučs] ar Kristenu [Krīgeru] un Helviju [Babri] – Floridā. Jā, viņi visi to dara pēc Ivo programmas. Mani ceļi uz Jaunzēlandi aizveda tāpēc, ka man jau ir divdesmit astoņi gadi, divas olimpiādes aiz muguras, tāpēc šis ir brīdis, kad jāpamēģina kas jauns. Prasījās pēc pārmaiņām. Nolēmu sadarboties ar Jaunzēlandes treneri Kurtu Pikāru. Uz viņu skatījos jau ilgāku laiku, jo sportista karjeras gaitā viņam stiprākās bija tās lietas, kuras man vienmēr ir pietrūkušas.
Tomēr jau pagājušajā gadā bieži trenējies atsevišķi no pārējiem!
Tas tāpēc, ka pavasarī veselības problēmu dēļ nedaudz izkritu no kopējās grupas. Tad, kad bija jānāk sportiskās formas pīķim, man notika kaut kas tieši pretējs. Bija spēku izsīkums. Nācās mazliet restartēt to sezonu, un izkritu no kopējā treniņu plāna. Daudz strādāju viens, bet ar to tiku galā veiksmīgi, jo izcīnīju piekto vietu pasaules čempionātā un vienā Pasaules kausa posmā. Ivo man šajā ziņā uzticas, jo zina, ka esmu pietiekami pieredzējis, protu ieklausīties savā ķermenī un zinu, kas man ir visvairāk vajadzīgs. Tā turpināju pēc saviem ieskatiem trenēties līdz pat olimpiskajām spēlēm. Nezinu, vai tas bija labi vai slikti. Uzskatu, ka biju labi sagatavojies startam Rio, bet rezultāta nebija. Bet tas jau nosaka visu.
Rezultāta nebija tāpēc, ka kriti priekšbraucienā?
Fiziski tas mani pārāk daudz neietekmēja, jo ļoti necietu, taču psiholoģiski tas iedragāja pamatīgi. Domāju – nu kāda ir iespēja, ka es pirms abām olimpiādēm esmu tā satrenējies, taču tajā nesvarīgajā Time trial disciplīnā, viens pats braucot, vienkārši nokrītu!? Visu gadu treniņos un sacensībās tāda situācija nav bijusi, bet te nokrītu vietā, kur praktiski nav iespēju krist. Atceros, ka tajā brīdī mazliet nolaidās rokas un piezagās doma, ka tāds mans liktenis un olimpiāde ir kā lāsts, kam netieku pāri. Turklāt nākamajā dienā man bija iedalīts diezgan spēcīgs brauciens, kur bija daudz kritienu, sānvējš. Galīgi nebija pārliecības, ka es varu izcīnīt vietu pusfinālā.
Pārliecībai ir milzu svars?
Vari būt vienādi labi fiziski sagatavojies divām gonkām, bet vienā esi pārliecināts un jūti to gonku, bet otrā sāc minstināties un peldi, nepieņem pārliecinošus lēmumus trasē, un tas vienmēr noved pie kļūdām, kas noved pie neveiksmīga iznākuma. Psiholoģiskā gatavība nav mazāk svarīga kā fiziskā.
Atgriežoties pie treniņiem Jaunzēlandē, kādi bija pirmie iespaidi?
Pats tur biju pirmo reizi. Ļoti skaista zeme un praktiski ideāli apstākļi treniņiem, turklāt tur jau ir vasaras beigas. Īrēju istabu trenera mājā. Piecu minūšu attālumā ir trase, svaru zālīte, atjaunināšanās infrastruktūra, viss treniņiem nepieciešamais. Pusstundas, stundas attālumā bija vēl vairākas trases. Vienīgais mīnuss, ka viņiem nav superkrosa formāta trases ar olimpiskā formāta lielo starta kalnu. Mums Valmierā tādas ir pat divas, tā ir liela ekstra pasaules mērogā.
Kāda bija treniņu grupa?
Tur trenējas vairāki Jaunzēlandes elites un junioru braucēji. Arī pagājušā gada junioru pasaules čempions Meinards Pīls. Spēcīgākais tur ir amerikānis Šeins Longs, kurš olimpiādē finālā aizbrauca visiem pa priekšu, taču nokļūdījās un palika ceturtais. Viņš jau divus gadus strādā kopā ar Pikāru. Kompānija treniņiem jau ir ļoti svarīga. Kādu laiku jau vari to darīt viens pats, taču nepieciešami sparingpartneri, lai rodas arī azartiņš.
Nu strādājat attālināti?
Jā, taču bija svarīgi aizbraukt pie viņa vismaz pašā sākumā, lai viņš uz vietas parāda visus knifiņus un lietas, ko varbūt daru nepareizi. Triju nedēļu laikā viss tika izanalizēts, un sapratām, uz ko jāliek uzsvars, pie kā jāpiedomā. Izstrādājām programmu, un tālāk jau varēju braukt mājās un strādāt. Mūsdienās jau tas ir vienkārši, un tā sadarbība jau nav nemaz tik attālināta. Visu, ko daru, varu nofilmēt un aizsūtīt. Komunicējam visu laiku.
Ko iepriekš darīji nepareizi?
(Nosmejas.) Tā sistēma kopumā ir citāda. Ne tikai fiziskajos treniņos, bet arī uz riteņa. Sīkumos negribu iedziļināties, bet viņa skatījums uz lietām ir atšķirīgs. It kā šķiet, ka viss jau ir zināms, taču pat visvienkāršākajā vingrinājumā ar stieni, pamainot pāris nianšu, ieslēdzas pavisam citas muskuļu grupas, kas mums BMX ir nepieciešamākas. Cenšos visas tās lietas uzsūkt un atcerēties, jo var noderēt vēlāk.
Visu sarunu ar Edžu Treimani lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!