Poļakovs analizē futbola izlasi: Slovākija - Latvija. Disciplinētā brīvība

Taču visam augstāk minētajam bija visai neliela ietekme uz slovāku ātro izvirzīšanos vadībā un spēles gala rezultātu, jo pirmā bumba Latvijas izlases vārtos ielidoja no 11 metru soda sitiena atzīmes, kad kļūdu izgājienā no vārtiem pieļāva Andris Vaņins, nogāžot... Vladimiru Veisu. Jā, tieši viņš, malējais pussargs, bija smailē, kad Slovākija ar tālu piespēli aizsargiem aiz apkakles izvirzīja 22 gadus veco Pescara futbolistu viens pret vienu ar Vaņinu - slovāki ar tālu piespēli pārvarēja Latvijas izlases vidējās (un arī aizsardzības) līnijas valni. Smailē bija Veiss, nevis vienīgais uzbrucējs Bakošs. Diemžēl atkārtojumi no nepietiekami daudziem rakursiem neļauj mums droši novērtēt, vai šīs tālās piespēles brīdī Veiss nebija aizmugurē, tāpēc būs vien jātic tiesneša asistentam, kurš aizmugures stāvokli nefiksēja. Toties jautājums ir par to, kur tajā brīdī bija Bakošs un vai tik viņa "nolaišanās" zemāk nebija galvenais iemesls, kāpēc Latvijas izlases aizsardzības līnija izgāja tik "augstu".

Taču uzsvars, manuprāt, jāliek uz Veisa neierasto pozīciju jau spēles sākumā. Pirmkārt, Veiss un Stohs nemainījās flangiem, kā to nereti mēdz darīt pēc šīs shēmas spēlējošas komandas. Otrkārt, parasti tāda brīvība pamest savu sākumpozīciju tiek dota krietni vēlāk nekā mača piektā minūte. Piemēram, bieži redzētā Portugāle, kura spēlē pēc līdzīgas shēmas, pirmajā puslaikā reti dod tādu brīvību saviem malējiem pussargiem Krištianu Ronaldu un Nani. Ja otrajā puslaikā portugāļiem rezultāts ir nelabvēlīgs (arī neizšķirts pret vājāku komandu), tad Ronaldu saņem tiesības patvaļīgi izvēlēties sev tīkamo pozīciju uzbrukumā - vai kādā no flangiem vai laukuma centrā. Taču piektajā minūtē - pat Ronaldu tā nedara, un tas liek domāt, ka Bakoša "nosēšanās" zemāk un Veisa ieskriešana Latvijas aizsargiem aiz muguras bija Slovākijas mājas darbs.

Šajā sakarā laikam jārunā arī par dažādo treneru pieeju. Katram trenerim ir savs stils, cik lielu brīvību spēlētājiem laukumā dot. Spilgtākais piemērs, ko Eiropas futbolā min, ir divi pretstati - Harijs Rednaps, kurš atzīst, ka tikai izvēlas sastāvu un aptuvenu spēlētāju izvietojumu, bet taktiskos norādījumus spēlētājiem tikpat kā nedod (atstājot to spēlētāju ziņā), un Rojs Hodžsons, kurš katra spēlētāja pienākumus un darbības laukumā vēlas precīzus kā grāmatā. Latvijas sakarā laikam varam atcerēties Tamazu Pertiju, kurš regulāri uzsver, ka kā treneris vēlas komandas darbības "noslīpēt līdz automatismam". Varbūt tieši tāpēc viņš pusgadu stāsta, ka nesaprot, kā spēlē Vladimira Pačko Jūrmala - jo ļoti vēlas visur redzēt stingru trenera roku... Vēl par piemēru var minēt Barcelona leģendu Pepu Gvardiolu, kura vadībā Barcelona izcīnīja lērumu titulu, bet pēc Gvardiolas aiziešanas viens no komandas spēlētājiem Sesks Fabregass atzinās, ka nekad pat nav īsti sapratis, kāda ir Gvardiolas spēles koncepcija... Varbūt tāpēc, ka viņš to atstāja savu spēlētāju ziņā, kuri ir pasaulē labākie? Varbūt arī pārspīlēti teikts, ka Gvardiolam nebūtu nekādas koncepcijas, taču tā bija relatīvāka, ne tik stingru roku zīmēta. Tāpēc Barcelona spēle Gvardiolas vadībā lika futbola sabiedrībā radīt jēdzienu "organizēts haoss", bet pasaulē ir aizvien vairāk treneru, kuri vēlas savu komandu redzēt spēlējam tā, ka no malas liktos, ka tā ir taktiskā nedisciplinētība.

Slovākijas izlases sakarā, protams, nevar runāt par pilnīgu nedisciplinētību, taču viņu spēlētājiem laukumā tiek piešķirta lielāka rīcības brīvība. Sevišķi Hamšikam, Veisam un Stoham, kuri, godīgi sakot, bija trīs uzbrucēji spēlē ar Latviju, jo vienīgais nominālais uzbrucējs - Bakošs vai Hološko - laukumā bija tikai teritorijas radīšanai, kurā spēlēt Slovākijas uzbrūkošo pussargu trio. Tas tikai lieku reizi apliecina sera Aleksa Fergusona šovasar sacīto, ka "mūsdienās smailes uzbrucēja loma galvenokārt ir saistāma ar kustību, lai radītu vietu [pussargu] ieskriešanai no dziļuma" [oriģinālā: "The role of the striker these days is more about movement aimed at creating space for runs from deep positions."]. Lai gan Slovākijas izlases uzbrucēji vārtus negūst, telpas radīšanā pussargiem viņi veic labu darbu. Arī Rudņevs to dara, tikai ar to ieskriešanu ir kā ir...

Taču gribētu uzsvērt, ka lielāka vaļa laukumā šoreiz tika dota arī Latvijas futbolistiem. Grūti pateikt, vai tas bija Jurija Ševļakova ierosinājums, mudinājums Latvijas futbolistiem, vai varbūt paši futbolisti sev piešķīra lielākas tiesības uz taktisko nedisciplinētību Starkova prombūtnes laikā, taču Ivans Lukjanovs biežāk nekā septembrī spēlēja ārpus savas pozīcijas, un Aleksandrs Cauņa biežāk nekā septembrī pēc bumbas gāja laukuma "dziļumā".

Ja runājam par Lukjanovu, tad viņa regulārā aizdreifēšana prom no savās kreisās malas gan uz centru, gan labo malu (runa ir par tiem gadījumiem, kad labajā flangā bija gan Lukjanovs, gan Višņakovs, nevis, kad viņi mainījās malām) bija dabiska un atsevišķos gadījumos pat to pieprasīja situācija, taču tad bija jānotiek kaut kādiem pārkārtojumiem no citiem futbolistiem. Piemēram, Krjauklim būtu jāiet "augstāk" un jāieņem kreisās malas pussarga pozīciju, kuru tādos gadījumos Latvija atstāja pilnīgi tukšu.

Turpretim, runājot par Cauņas nolaišanos "zemāk", tā sagādāja vairāk vilšanos nekā labuma. Jā, nenoliedzami Cauņa bija viens no labākajiem (ja ne labākais) Latvijas futbolistiem spēlē pret Slovākiju (sevišķi 1. puslaikā) bumbas pieturēšanā, taču viņam izlasē ir jābūt līderim, nevis vienmēr jāizvēlas vienkāršākais risinājums. Cauņa Latvijas izlasē bieži vien ir spiests spēlēt ar muguru pret pretinieku vārtiem, tāpēc vairumā gadījumu viņš bija spiests bumbu atspēlēt atpakaļ. Ja viņš paliek "augstu", tad atspēlēšana atpakaļ nozīmē piespēli pussargiem. Ja viņš "nosēžas", tad piespēle atpakaļ ir aizsargiem vai vārtsargam... Tādiem "varoņdarbiem" mums Cauņa nav vajadzīgs - atspēlēt aizsargiem var arī Fertovs un O. Laizāns... Jā, CSKA Saša tā spēlē, jo tur ir arī aizsargi, kas, saņēmuši bumbu no Cauņas, var uzsākt uzbrukumu paši. Bet Latvijas izlasē tā ir problēma, un no Cauņas tika, tiek un tiks gaidīta lielāka ambiciozitāte, viņam saņemot bumbu. Diemžēl izlases spēlēm nav pieejamas tādas statistikas kā virslīgā, tāpēc apgalvot droši nevaru, taču visas spēles laikā no Cauņas atceros tikai vienu piespēli uz priekšu. Kad Latvija devās pretuzbrukumā, Cauņa driblēja pa centru, bet pa labi bumbu pa skrējienam prasīja Rudņevs. Artjoms pat parādīja ar roku, kur viņš vēlas saņemt piespēli, bet Cauņa izvēlējās piespēlēt ar sev ērtāko kreiso kāju, un Rudņevam piespēles saņemšanai bija jāapstājas un pat jāsper pāris soļi atpakaļ. Ar tempa zaudēšanu viss pretuzbrukums arī apslāpa.

Otros vārtus Latvija zaudēja pēc standartsituācijas, kuru tuvu soda laukumam pretiniekiem uzdāvināja Oskars Kļava. Liepājnieks par šo pārkāpumu saņēma brīdinājumu, kas viņam bija jau otrais šīs PK kvalifikācijas laikā. To, ka viņš pirmais Latvijas izlasē nopelnīs divus "plāksterus" varēja paredzēt jau pirms gada, jo Oskars izlasē kartītes pelna biežāk kā katru otro spēli. Tam par iemeslu ir ne tikai tas, ka viņam reizēm nepatīk pretinieka "pričenes", bet arī tas, ka Oskars zaudē pozīciju un tas ir spiests likt lietā izklupienu. Ne velti Spānijas izlases balsta pussargs Šabi Alonso izklupienus neuzskata par kvalitātes zīmi, piebilstot, ka tā var glābt situāciju, bet, ka visupirms jācenšas izdarīt to citādāk. "Ja tu izdari izklupienu, tad tikai tāpēc, ka pirms tam kļūdījies," teica Alonso. Un Kļava izklupienos lec visbiežāk no Latvijas futbolsitiem. To, iespējams, veicina arī tas, ka Oskars pēc pamatampluā ir centra aizsargs, un viņam līdzi ir arī centra aizsarga domāšana. Respektīvi, ja centra aizsargs ir malā, tad viņam ir obligāti jākavē pretinieks, kaut vai ar izklupienu, jo viņa pamestajā pozīcijā var būt pārāk liels plašums, kur pretinieks drīkst izvērsties. Taču malējais aizsargs drīkst arī nelēkt pārgalvīgos izklupienos, jo bīstamajā centra zonā jābūt vēl diviem centra aizsargiem.

Zaudē laukuma centru, pārejot uz 4-4-2

Otrā puslaika sākumā Ševļakovs izšķirās par spēli ar diviem uzbrucējiem. Tas gan pats par sevi nav nekas slikts, bet to drīzāk prasījās izdarīt citādāk, nevis par viena centra pussarga cenu. Latvijai pārejot uz 4-4-2 shēmu, uzbruka tikai Slovākija, kuriem nu laukuma centrā bija ne tikai pārsvars meistarībā, bet arī skaitliski - trīs centra pussargi pret diviem. Hamšiks palika pilnīgi brīvs, un tieši viņš noorganizēja vairākus slovāku pretuzbrukumus. Saņemot tik lielu plašumu, visā līdzšinējā spēlē maz manāmais Hamšiks pēkšņi aktivizējās. Pārrāvums starp Latvijas aizsardzības un vidējo līniju bija liels, bet slovākiem tur bija veseli trīs cilvēki... Skaidrs, ka Ševļakova domu gājiens pastiprināt uzbrukumu bija pareizs, jo spēles ritējums bija parocīgāks pretiniekiem, nevis Latvijai.

Bumbas kontrole daudz maz līdzīga, Slovākija spēlē pārliecinoši, atraisīti un bez lieka riska, bet Latvija savu kontroli pār bumbu nespēj izmantot un saasināt spēli pie pretinieku vārtiem. Pirmā puslaika sākumā (14. minūtē, ja precīzi) Cauņa un Lukjanovs izcēlās ar patīkami agresīvu došanos uz pretinieka apspēli Slovākijas izlases soda laukumā. Tur saņēmuši bumbu, viņi beidzot rīkojās kā pienākas - kā karaļi un kā situācijas noteicēji, driblējot un ejot uz apspēli. Septembra spēlēs ar Grieķiju un Bosniju neko tamlīdzīgu Latvijas futbolistu izpildījumā pretinieku soda laukumā nemanīja. Sevišķi nepatīkams pārsteigums bija Rudņevs, kurš 2. puslaikā pret Grieķiju bija soda laukumā, trīs metrus no tuvākā pretspēlētāja, bet vienkārši aizsita bumbu uz tālo stabu, kur nebija neviena partnera, nevis devās uz apspēli. Soda laukumā ar bumbu esošs uzbrucējs ir karalis. Tāpēc Cauņas un Lukjanova agresīvā došanās uz apspēli bija viens no uzlabojumiem Latvijas izlases spēlē salīdzinājumā ar septembra mačiem. Taču, izņemot tās divas epizodes, kuras bija vienā uzbrukumā, citā laikā Latvija pretinieku soda laukumā netika, visiem uzbrukuma draudiem nākot tikai no standartsituācijām. Taču pēc pārejas uz 4-4-2 pārkāpumus taisīja tikai Latvijas izlase, nevis slovāki, kuri visa mača laikā ar sodiem grēkoja biežāk nekā sarkanbaltsarkanie - attiecība bija 13 pret 8.

Pēc pārejas uz 4-4-2 Cauņa aizgāja uz flangu, un Latvijas izlases iespējas aizķerties aiz bumbas un pārvarēt Slovākijas vidējo līniju krasi samazinājās. Centrā palika Fertovs un Laizāns, kurš manāmi pagura un vairs nespēja vismaz laiku pa laikam izcelties ar kādu labu darbību, ko viņš darīja 1. puslaikā. Tāpēc bija tikai loģiski, ka Ševļakovs drīz vien veica nākamos pārkārtojumus Latvijas izlases spēlē.

Saņēmās drosmi spēlēt tā, kā bija jāspēlē no pirmās minūtes

Ritvars Rugins nomainīja pagurušo Laizānu, bet 77. minūtē Latvijas izlase veica pēdējo spēlētāju maiņu - Aleksandra Cauņas vietā laukumā devās Māris Verpakovskis. Loģiskāk šķita mainīt Višņakovu, kurš aizvadīja pabālu spēli  savā pozīcijā labajā flangā. Ņemot vērā, ka ar šo maiņu bija paredzēts pārietu uz spēli 4-3-3 ar trīs centra pussargiem, kur Višņakovs nespēlē, atkal prasījās mainīt tieši Alekseju, nevis Cauņu. Taču Aleksandrs šķita esam paguris un, iespējams, pat guvis mazu savainojumu. Tāpēc, visticamāk, maiņa bija ar nolūku mazliet pietaupīt Sašu spēlei pret Lihtenšteinu. Taču atkal ir jautājums - ja labāko futbolistu sāk taupīt, tad laikam izlases treneri vairs neticēja, ka pret Slovākiju iespējams glābt kaut punktu. Ja neticēja, tad - kāpēc pārgāja uz 4-3-3? Vai tiešām tikai ķeksīša pēc, lai apmierinātu līdzjutēju prasības spēlēt skatāmu futbolu un tiekties pēc uzvaras? Negribētos ticēt, taču izslēgt šādu variantu nevaru.

Šā vai tā, trīs centra pussargu atjaunošana ļāva atgūt līdzsvaru laukuma centrā, mazināt Hamšika brīvību un iespējas rīkoties ar bumbu, turklāt vēl arī ļāva Latvijas izlasei biežāk tikt pretinieku soda laukuma tuvumā. Trīs uzbrucēju pozīcijas bija nosacītas, viņi savā starpā brīvi mainījās, bet Verpakovskis bija biežāk manāms kreisajā flangā. Šajā situācijā Latvijai bija kas līdzīgs malējam spārnam kreisajā flangā, bet labajā tāda nebija. Rudņevs nelabprāt pameta centru, bet Višņakovs arī bija spiests vairāk darboties centrā.

Taču vieni vārti pelnīti tika atgūti, pateicoties uzbrucējam, kurš prot iet uz apspēli viens pret vienu - Mārim Verpakovskim. Rudņevs un Garuačs vairāk ir uzbrucēji, kuri ir bīstami tikai soda laukumā. Verpakovskis, Kamešs, Lukjanovs - tie ir uzbrucēji, kuri var arī paši kaut ko izveidot, un tāpēc ir jautājums, vai pret Lihtenšteinu pamatsastāvā nebūtu jāspēlē vismaz diviem no viņiem. Un nevis kā malējiem pussargiem, bet tieši tā kā Latvijas izlase spēlēja mača beigās - kā uzbrucējiem. Jāsaprot, ka tikai "uz papīra" spēlēšana ar trīs uzbrucējiem šķiet avantūra, bet praksē viss atkarīgs no tā, kā spēli pie šādas shēmas sakārto. Piemēram, Portugālei nebija problēmu Euro 2012 šovasar spēlēt pretuzbrukumu taktiku ar 4-3-3... Latvijas izlases spēlēšana ar trīs uzbrucējiem, manuprāt, būtu mazāka avantūra nekā pēc 4-4-2 shēmas, ar kuru pret vairumu pretinieku tiktu zaudēts laukuma vidus. Varbūt tikai ne pret Lihtenšteinu, taču šo pretinieku arī nevajag nenovērtēt.