Kā vēstīts, Pahars amatā atradās kopš 2013.gada vasaras, tomēr marta beigās dienu pēc kapitulācijas pārbaudes spēlē Gruzijai ar 0:5 viņš atkāpās no amata, lai gan dažas dienas pirms tam cienījamā cīņā tiks ciests zaudējums 0:1 Šveicei. Līdz ar to pagaidām valstsvienība ir bez galvenā trenera, kaut jūnijā Pasaules kausa kvalifikācijas cīņā jāsacenšas ar pašreizējo Eiropas čempioni Portugāli.
"Šveicieši teica, ka mēs esam muļķi, kāpēc mums tērēt naudu un futbolistu enerģiju? Paši sakiet, ka aizvadām pārāk maz spēles. Esmu vainīgs, laikam šis mačs bija vajadzīgs, lai aizietu no amata ," tikšanās laikā ar žurnālistiem stāstīja Pahars.
Kā uzskata bijušais izlases galvenais treneris, bija pienācis laiks ko mainīt.
"Treneriem un komandām jābūt ciklam 4-5 gadu garumā. Saprotu, ka mums bija maz pārbaudes spēļu, gribējām vairāk. Jā, igauņi visu laiku aizvada pārbaudes spēles, bet viņiem ir tādi apstākļi, kādu mums nav. Neilgi pirms spēles ar Šveici Kosova atcēla plānoto pārbaudes maču. Vajadzēja spēlēt pārbaudes maču, tāpēc piekritu Gruzijas variantam. Futbolisti pēc spēles Šveicē bija noguruši un nevarēja pienācīgi atjaunoties," atklāja Pahars.
Viņaprāt, spēles rezultāts Gruzijā neesot bijis noteicošais, jo tāpat bijis laiks aiziet.
"Viss notiek savu gaitu, un laikam man bija pienācis laiks. Pēc spēles Šveicē futbolisti bija emocionāli un fiziski iztukšoti. Puslaikā puišiem teicu, ja tā turpināsies spēle, tad man jāiet prom. Iedevu komandai tik, cik spēju, vairāk nevarēju. Savu vārdu arī turēju," atzīmēja Pahars.
Tāpat viņš uzsvēra, ka pārāk ātri tiek gaidīti augļi no jaunatnes futbola attīstības programmām.
"Redzu, kas notiek federācijā, kā strādā programmas. Daudzi lamā federāciju, tāpēc ka nav stadiona, izlasei slikti rezultāti. Taču vajag saprast, ka visam nepieciešams laiks. Nebūs tā, ka atnāks kāds, kurš visu izdarīs," teica Pahars.
Jaunam trenerim jānāk ar savām idejām un plāniem, varbūt arī jāpamaina darbības virziens.
"Pats par treneri kļuvu cikla laikā. Bija laiks to nospēlēt līdz galam un pēc tam sākt jaunu, kas nedaudz palīdzēja. Manuprāt, jāņem treneris, kurš pabeigs ciklu un strādās arī nākamajā," secināja Pahars.
Tāpat viņš uzskata, ka Latvijas futbola izlasei Baltijas kauss futbolā ir ļoti nozīmīgs turnīrs.
"Ir noderīga jebkura pārbaudes spēle ar jebkuru pretinieku. Baltijas kausā vajag uzvarēt, lai iegūt enerģiju. Kāpēc es aizgāju? Trenerim vajag sniegt komandai kādas emocijas. Ir vajadzīga pozitīva enerģija, bet kur lai to ņem? Pēc tādām uzvarām futbolistu uzlādējas. Kuri ir garantija, ka kāda cita pārbaudes spēle dos lielāku labumu?" klātesošajiem jautāja Pahars.
Viņš arī salīdzināja to konkurenci, kas uz vietu izlasē bija viņa futbolista karjeras laikā un tagad.
"Toreiz nebija viegli iekļūt izlasē. Kad izsauca uz valstsvienību, nevarēju gulēt divas dienas, mamma mani mierināja. Tas bija milzīgs pagodinājums. Uzskatu, ka tam jābūt ceļam uz izlasi, nevis eksperimenta rezultātā. Igauņiem bija situācija, kad tika eksperimentēts ar futbolistiem un aizvadītas pārbaudes spēles, bet tas nedeva rezultātu. Igaunijas izlasē tika futbolisti, kuriem tur nekad nebija jābūt. Protams, ka neesam futbola valsts. Bija brīnums, iekļūšana 2004.gada Eiropas čempionāta finālturnīrā, kam visi gaida atkārtojumu, bet tas varbūt notiks pēc 20, 30 vai 40 gadiem," stāstīja Pahars.
Tāpat Pahars noliedza, ka izlasē bijis grūti sastrādāties ar asistentiem Andri Rihertu, Vitāliju Astafjevu un Aleksandru Starkovu, kuri karjeras laikā pilda vai pildījuši galvenā trenera pienākumus.
"Visi lēmumi tika pieņemti koleģiāli. Viedokļi tika uzklausīti, bet lēmumu pieņēmu es. Mums bija subordinācija, varbūt kādam no malas šķita, ka varētu būt citādāk. Izlasē bija tikai viens boss. Zināju, ka Rihertam patīk daudz runāt, bet izlasē izrunājām un viņš klausījās un darīja, ko liku. Tas bija ļoti profesionāli no viņa puses. Tāpat pilnīgi absurdi ir teikt, ka Starkovs izlasē tika paņemts veltīgi. Visi darbā ar izlasi bijām jauni, dažreiz pietrūka zināšanu un viltību, kur ātrāk noreaģēt un pamainīt. Viņš sniedza to, kā mums trūka, taču arī šoreiz ar to nepietika," skaidroja Pahars.
Viņš arī pauda cerību, ka valstsvienībā biežāk varēs redzēt Vācijas bundeslīgā spēlējošo uzbrucēja Artjomu Rudņevu.
"Nedomāju, ka tā bija vēlme vai nevēlme braukt uz izlasi. Viņam bija dažādi iemesli, kāpēc nespēlēt. Gribēju, lai viņš izlasē ir biežāk, jo Artjoms var sniegt savu devumu. Viņš nav parādījis savu potenciālu, spēles un vārtu ir maz. Taču tajās spēlēs, kurās viņš bija, nevarētu teikt, ka nespēlēja ar pilnu atdevi. Spēlē pret Andoru viņa nepiedalīšanās bija liels zaudējums," atcerējās Pahars.
Šobrīd 40 gadus vecais Pahars izlasi vadīja 33 oficiālās izlašu spēlēs, kurās tika izcīnītas astoņas uzvaras, desmit reizes nospēlēts neizšķirti un 15 mačos zaudēts, bet vārtu attiecība šajos mačos bija 28:49 par sliktu Latvijai.
Zīmīgi, ka arī iepriekšējā valstsvienības galvenā trenera Aleksandra Starkova pēdējais mačs noslēdzās ar rezultātu 0:5, kad Latvijas izlase kapitulēja Bosnijai un Hercegovinai.