Par lūzuma punktu Mariana Pahara vadītajai komandai var uzskatīt pagājušā gada oktobra spēles. Pret favorīti Islandi mājās viss ritēja kā pēc plāna... līdz 55. minūtei, kad Artjoms Rudņevs saņēma sarkano kartīti. Tobrīd rezultāts bija 0:0, Latvijas «sausā» sērija bija 415 minūtes ilga (skaitot bezvārtu neizšķirtu Kazahstānā, 2:0 uzvaru pārbaudes spēlē pār Armēniju, 1:0 pret Lietuvu un 0:0 pret Igauniju Baltijas kausā), Islandes futbolisti līdz tam brīdim vēl nespēja uzlauzt ar pieciem aizsargiem spēlējušo mājinieku blīvo aizsardzību, bet arī Latvijas uzbrukums tajā «sausajā» sērijā, maigi izsakoties, bija bezzobains. Latvijai paliekot skaitliskā mazākumā un zaudējot vēlamo spēles zīmējumu, Islande guva trīs bezatbildes vārtus. Pēc tam izlasē vairs nekad nav spēlējis Andrejs Kovaļovs un Nauris Bulvītis. Pēc tam vairs nekad nav tikusi izmantota piecu aizsargu shēma. Pēc tam mainījās faktiski viss Latvijas izlases spēles pamata principos.
Tas viss sākās ar Jāņa Ikaunieka debiju pret Turciju. Kuldīdznieks ir viens no interesantākajiem futbolistiem, kāds vispār bijis Latvijas futbolā. Ar netradicionālu domāšanu, sarežģīts pretiniekiem. Jā, aizsardzībā no viņa tobrīd bija maz jēgas, un arī lēmumu pieņemšanā tobrīd nepieredzējušais pussargs mēdza grēkot, bet tieši viņš bija centrālā figūra 1:1 neizšķirtā Rīgā pret spēcīgo Turciju. Neskatoties uz viesu ievērojamo teritoriālo pārsvaru (bumbas kontrole 62% pret 38%), Latvija tajā mačā izdarīja desmit sitienu (četrus - vārtos), pierādot, ka arī pret spēcīgākiem pretiniekiem ir iespējams būt bīstamiem uzbrukumā. Pēc tās spēles Latvijas uzbrukuma pīlārs kļuva spēle caur flangiem, kuras praktiski nebija ar izvietojumu 5-3-2.
Shēmas maiņai sekoja arī citu spēlētāju piesaistīšana izlasei. Vairāk tika aicināti malējie pussargi. Izlasē atgriezās pieredzējušais Aleksejs Višņakovs, talantīgie Deniss Rakels un Artūrs Karašausks, cikla beigās - arī līdz tam Pahara pilnībā ignorētais Vladimirs Kamešs.
Visu rakstu lasiet pirmdienas, 19.oktobra, avīzē Diena!