Sportā pēdējā laikā arvien biežāk nodala sportistus, kuri iesaistās cīņā par medaļām, no pārējiem. Tur jau ir tas līdzjušanas magnētiskais efekts, kad vari izbaudīt brīžus, kad tavas valsts sportists sīvi spēkojas ar pārējiem konkrētā sporta veida vadošajiem atlētiem. Ja gadās palikt pjedestāla piekājē, ir sarūgtinājums, bet vismaz ir iegūtas emocijas, kaut arī varbūt ne tās patīkamākās.
Rio vairākos sporta veidos, kuros mūsējie četrgades garumā bija guvuši vērā ņemamus panākumus, cīņu par medaļām no viņiem tā īsti nemaz nesagaidījām. Un tas sarūgtināja visvairāk. Rebeka Koha, Laura Ikauniece-Admidiņa un Aleksejs Rumjancevs bija vienīgie, kuri pēdējā brīdī vēl varēja uzlēkt uz pjedestāla. BMX braucēji nemaz nesasniedza pusfināla stadiju, pludmales volejbolisti Jānis Šmēdiņš un Aleksandrs Samoilovs neizkļuva no grupas, šķēpmetējs Zigismunds Sirmais nesasniedza finālsacensību stadiju, savukārt Madara Palameika finālā netika līdz izšķirošajiem trijiem metieniem, tāpat kā Anastasija Grigorjeva līdz izšķirošajai cīņai par bronzu. Svarcēlājs Artūrs Plēsnieks nepacēla sava līmeņa svaru grūšanā un arī visai ātri noslāpēja savu cerību. Tā gan šoreiz bija sešnieka līmenī, bet ne augstāk, jo konkurenti bija krietni spēcīgāki.
Iemesls katram ir savs, kāpēc atbildīgākajā startā nav gaidītā rezultāta. Par uztraukumu bija jādzird pat no starptautiskajā arēnā ilgākā laika periodā rūdītiem atlētiem. Tas jau kļūst par hronisku Latvijas sporta kaiti. Neparocīga trase, pietrūka trenera, savainojuma sekas - tas viss bija, bet arī ar to visu vadošajiem sava sporta veida pārstāvjiem vismaz cīņā par medaļām vajadzēja iesaistīties. Jaunākā komanda pastāvēšanas vēsturē - arī tā ir taisnība, bet daudziem iepriekšminētajiem mūsu atlētiem tomēr šis bija īstās spēles, kurās vajadzēja realizēt visu savu potenciālu.