Cik Latvijas svarcēlāju startēs pasaules čempionātā?
Divi - Rebeka Koha un Artūrs Plēsnieks.
Tā ir visa mūsu svarcelšanas bagātība?
Teikšu atklāti, Latvijas svarcelšanā uz rezultātu strādā trīs pilsētas - Ventspils, Daugavpils un Dobele - un visnopietnākais darbs norit Ventspilī. Šo pilsētu pārstāvjus interesē ne tikai starts Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, bet arī pasaules līmenī. Cenšas vēl jau arī Saldus, bet, ja visu laiku darbojas tikai pa mājām, tad nevar uzzināt, kas notiek pasaulē un pat aiz šīs mājas stūra. Ventspilī strādā treneris Eduards Andruškevičs, kuru interesē, kas notiek pasaulē. Viņš brauc uz ārzemēm un uzsūc informāciju, tāpēc arī ventspilniekiem ir rezultāts.
Citu pilsētu treneriem pietrūkst intereses?
Kad biju Saeimas deputāts, es pabraukāju pa Latvijas pilsētām, paviesojos arī Krāslavā. Sākoties krīzei, tur visi domāja, kā izdzīvot, liela daļa balstījās uz pabalstiem. Tā viņi dzīvoja vienu divus gadus un pie šādas dzīves jau sāka pierast. Es teicu, ka maksāšu viņiem trīs simtus latu, nevis simtu, bet tad būs jāstrādā. Atbilde bija: nē, tad mums labāk pietiek ar «sotaciņu». Līdzīga situācija ir svarcelšanā. Man ar treneri (Andruškeviču) un tiem, kuri ir kopā ar mums, ir svarīgi dzīvot, nevis tikai izdzīvot. Mēs gribam, lai būtu rezultāts. Savukārt tie cilvēki, kas ir kopā ar Ritenieku (Latvijas Svarcelšanas klubu apvienības (LSKA) valdes priekšsēdētājs Aivars Ritenieks - aut.), izdzīvo un pielāgojas šādai situācijai. Ja mēs atnāksim un teiksim, ka vajag tomēr vairāk pastrādāt, atbilde būs - priekš kam? Trenera alga ir apmēram 250 eiro. Tad arī viņi atnāk uz zāli, trīs stundas pasēž un aiziet, jo sporta skolā jau neprasa rezultātu. Galvenais, lai būtu grupiņa ap divdesmit bērniem. Ja būs rezultāts, alga jau nepalielināsies, tāpēc arī izveidojusies šāda situācija.
Labi, parunāsim par nākotnes cerībām. Pēc kādiem parametriem svarcelšanā vispār var pateikt, no kura puikas vai meitenes pēc gadiem varētu sanākt pasaules līmeņa svarcēlājs?
Ir jāgaida. Viens otrs jau no pirmajiem treniņiem itin labi saprot tehniku, bet pārsvarā nāk jaunieši, kuriem ir problēmas ar lokanību vai lieko svaru. Man šķiet, ka mums būtu jāorientējas tieši uz tiem, kuriem ir liekais svars. Citiem sporta veidiem viņi īsti neder, un svarcelšana viņiem ir gandrīz vai vienīgais veids, kā var nodedzināt liekās kalorijas. Realitāte gan ir tāda, ka Ventspilī labākā reklāma ir basketbolam un vieglatlētikai.
...
Cik kilogramu pats esi nometis - trīsdesmit?
Vairāk, tagad man ir 104 kilogrami.
Vai Plēsnieks savā vecumā jau ir pārsniedzis tavus rezultātus?
Es nezinu, jo viņš ir svara kategorijā līdz 105, bet man bija virs 105 kilogramiem. Es kā sportists attīstījos tikai pēc 26 gadiem. Atšķirībā no manis viņš nav smagsvars, tāpēc viņam jau tagad ir jāuzrāda labi rezultāti. Viņam gan ir treknumiņš, tāpēc ir iespēja svaru nodzīt. Ar mani tā nebija. Kad svars samazinājās, tā bija «truba» - kājas kļuva ļoti vājas.
...Laika periods pēc karjeras beigām nebija morāli smags?
Bija, tāpēc jau es nokodējos pret dzeršanu. Es negribēju gaidīt, kas ar mani notiks. Bija risks, ka neatradīšu savu vietu dzīvē, kā tādās reizēs parasti notiek. Es teikšu, ka tas lēmums bija ļoti pareizs. Organisms nomierinājās, un tagad viss ir kārtībā. Nodarbojos ar puķu biznesu, bet tas periods manā dzīvē ir beidzies. Esmu atgriezies svarcelšanā un kaut ko mēģinu darīt arī biznesā, jo ar 250 eiro mēnesī jau nevar izdzīvot.
Divas izcīnītās olimpiskās medaļas, pasaules čempiona un pieci Eiropas čempiona tituli negarantē pārticību pēc sportista karjeras beigām?
Tāda ir dzīve. Kad biju topā, tad arī biju vajadzīgs. Tomēr sports man iemācīja cīnīties.
Visu sarunu ar titulēto Latvijas svarcēlāju Viktoru Ščerbatihu lasiet pirmdienas, 10.novembra, laikrakstā Diena!