Salika kopā konkurentes
Tīna ir jūrmalniece, bet Anastasija volejbola pamatus apguva Daugavpilī, ilgu laiku to apvienojot ar klasisko volejbolu, kur bija starp valsts vadošajām spēlētājām. Tiesa, Nastja neslēpj, ka pludmales volejbols viņai vienmēr bijis tuvāks un zālē viņa šobrīd atgrieztos nelabprāt. Pirms četriem gadiem, uzzinot, ka būs jāspēlē kopā ar Tīnu, Anastasijai pirmās emocijas bijušas noraidošas: "Nebija pat domas, ka varētu spēlēt kopā. Bija sajūta – nopietni? Nē!" 2013. gadā jaunatnes pludmales volejbola izlašu treneres Inguna Minusa un Inga Ikauniece rīkoja treniņnometni visām spēlētājām, kur arī radusies ideja par Tīnas un Nastjas salikšanu vienā pārī. "Mēs jau bijām konkurentes. Tobrīd tas bija pavisam negaidīti. Pat nekādā brīdī nebijām īsti kontaktējušās," atminas Graudiņa.
Inguna gan atbildību par šī pāra izveidošanu neuzņemas, lai arī nenoliedz, ka šāda ideja pārrunās ar kolēģiem bijusi. "Tā vairāk sanāca kā apstākļu sakritība. Abas meitenes bija mērķtiecīgas un ļoti gribēja spēlēt. Tās arī ir īpašības, kas vēlāk viņām ļāvušas sasniegt augstus rezultātus. Abas ir tendētas uz rezultātu un gatavas tā sasniegšanā ieguldīt lielu darbu un atteikties no citiem pašsaprotamām lietām. Viņām bija mērķis ne tikai patrenēties un uzspēlēt, bet kaut ko sasniegt," meiteņu panākuma atslēgu atklāj 2009. gada Eiropas čempione.
Sākotnēji gan sadarbība bija ar pārtraukumiem, taču kopš pagājušās vasaras, kad Kravčenoka pārcēlās uz Rīgu, komanda spēlē kopā regulāri un plāno to darīt arī turpmāk. "Mums kopā ir ļoti viegli sadzīvot," Graudiņa atklāj, ka laba saskaņa meitenēm ir gan laukumā, gan ārpus tā. "Man ir bijusi pieredze, kad runāju ar pārinieci un šķiet, ka viņa nedzird vai negrib dzirdēt, pat apvainojas. Tad ir grūti," atzina Kravčenoka. "Arī mums laukumā gadās brīži, kad nerunājam, bet tad parasti saku: ei, Nastja! Mums jārunā, jāpārlauž tā barjera. Svarīgi ir saprast, ka pārinieks tev kaut ko saka ar mērķi spēlēt labāk. Pat ja tie ir skarbi vārdi. Nedrīkst to ņemt personiski," atklāja Graudiņa. Nastja piebilst, ka brīžos, kad spēlētājas iegrimst katra savās domās, pirmais cieš rezultāts.
Skarbais, mīļais treneris
Starpsezonā negaidīta bija meiteņu pāreja pie trenera Genādija Samoilova, kas bijusi Graudiņas iniciatīva. "Aigars Birzulis ir ļoti labs treneris, kurš mani no mazas meitenes izaudzināja par volejbolisti, bet es jutu, ka man pašai nepieciešams iegūt mazliet citu skatpunktu uz šo spēli. It kā iepriekšējā sezona bija laba, tomēr sapratu, ka Genādijs man spēj ļoti daudz jauna iemācīt," iemeslus skaidroja spēlētāja. Treneris Samoilovs pazīstams ne tikai ar savu fanātisko darbu pludmales volejbolā, bet arī skarbo treniņu vadīšanas stilu, taču meitenes tas nenobiedēja. "Tie par viņu vairāk ir stereotipi, ka viņš ir tāds skarbs un dusmīgs. Jā, treniņprocesā viņš var uzkliegt vai pateikt kaut ko smieklīgu un mazliet aizvainojošu par to, kā mēs darbojamies, bet ārpus laukuma viņš tiešām ir ļoti labs un jauks cilvēks," Kravčenoka atklāj, ka treneris labi iepazīts ziemā notikušajā Ēģiptes nometnē. "Trenerim tiešām ir arī mīļā puse, ko viņš varbūt lielākajai sabiedrības daļai nemaz neparāda. Viņš ļoti labi prot atdalīt tās lomas – treneri un cilvēku," piebalsoja Graudiņa. Tiesa, volejbolistes neslēpj, ka komandā joprojām jāpierod vienam pie otra, lai zinātu, kuros brīžos labāk iekost mēlē, bet kurā var arī ko iebilst.
Tīna novērtē trenera Samoilova dedzību, lai arī kā tā izpaustos, pastāstot, ka treneris Samoilovs par pludmales volejbolu domā ne tikai no rīta līdz vakaram, bet, visticamāk, pat naktī. "Viņš pludmales volejbolā ir ne vien treniņos un spēlēs, bet arī ikdienā viņš ar to dzīvo. Viņš nepārtraukti domā un meklē lietas, kā vēl uzlabot mūsu spēli. Viņš var desmit reižu noskatīties un analizēt vienu un to pašu spēli," piekrita Kravčenoka.
Jātēmē augstāk
Līdzšinējo sezonu spēlētājas vērtē kā labu, lai gan neizdevās aizstāvēt pērn izcīnīto Eiropas U-22 čempiona titulu, un arī pasaules U-21 čempionātā Nandziņā nācās samierināties ar piekto vietu. "Pirms diviem gadiem es būtu sapņojusi par piekto vietu pasaules un Eiropas čempionātos, bet nu esmu priecīga, ka šobrīd esam jau tādā situācijā, kad to uztveru bez lielas sajūsmas. Mēs ar Nastju esam mazliet maksimālistes," sacīja Graudiņa.
Arī uz jautājumu par mērķiem Eiropas čempionātā Anastasija atbild pārliecinoši un nešaubīgi – jāuzvar grupā, un tad jau tālāk pavērsies iespējas sasniegt labu rezultātu. "Man kaut kā sanāk tā, ka uzlieku mērķi, bet vienmēr paliekam vienu pakāpi zemāk. Pirms gada Jūrmalas Masters tēmēju uz pusfinālu, bet palikām piektās. Tāpēc sev saku, ka vajag par mērķi uzlikt to pirmo vietu, un tad jau pusfināls būs," Kravčenoka smejoties piekrita, ka jātēmē augstāk.
Sportistes uzskata, ka gada laikā kļuvušas psiholoģiski spēcīgākas, jo laba mācība bijusi pērn Jūrmalas Masters turnīrā piedzīvotais zaudējums ceturtdaļfinālā pret vācietēm Viktoriju Bīneku un Jūliju Grosneri. "Pārdegām. Mazliet par daudz bijām sevi uzkurinājušas, bet, kad spēle negāja, tad tā kā bez galvas skrējām pa laukumu. Šoreiz tādā situācijā zināsim, ko darīt. Arī setu galotnes, domāju, nospēlēsim pārliecinošāk," apcer Graudiņa. Kravčenoka piebilda, ka šogad komandā pirms turnīra ir lielāks miers un pārliecība par saviem spēkiem.
Pret visām trim apakšgrupas pretiniecēm mūsu meitenes ir spēlējušas, taču ne ar vienu – šādā sastāvā. "Visos pāros spēlētājām, pret kurām cīnījāmies jaunatnes turnīros, pielikta pieredzējusī spēlētāja. Lai gan priekšstats ir, īsti nezinām, ko gaidīt, jo komandas ir jaunas," spriež Graudiņa. Kravčenoka cer, ka šogad vairāk izdosies izbaudīt turnīra atmosfēru, jo pērn liela daļa spēļu iekrita agri no rīta, kad skatītāju vēl nebija daudz. "Interesanti bija astotdaļfinālā, kur par mums fanoja tādi mazi puisīši. Nereāli kliedza un juta līdzi. Bija ļoti patīkami," volejboliste izteica cerību, ka uzticamie mazie līdzjutēji būs ierindā arī šoreiz.