Artūrs plūcis laurus praktiski visu vecuma grupu jaunatnes pasaules un Eiropas čempionātos, bet pērn olimpiskajā debijā Londonā ieņēma augsto septīto vietu, turklāt varēja būt vēl augstāk, ja pēdējā mēģinājumā nebūtu riskējis un uzlicis pārāk lielu svaru. Eiropas čempionāts viņam būs pirmās nozīmīgās sacensības kopš olimpiskā starta Londonā. «It kā ar veselību viss ir kārtībā, traumu nav, tikai nedaudz pietrūkst sacensību garšas,» sazvanīts pirms došanās uz Tirānu, Plēsnieks atzina, ka pietrūkst sacensību ritma, tāpēc pārāk ambiciozus mērķus vēl neizvirzīja - svarīgākais būs nostabilizēt savu līdzšinējo rezultātu. Starp citu, ar Londonā summā paceltajiem 390 kilogramiem Artūrs pērn Eiropas čempionātā būtu izcīnījis bronzas godalgu.
Kroņaucē dzimušais sportists jau pirms olimpiskajām spēlēm neslēpa, ka ir gatavs celt vēl augstāk, ko pagājušajā nedēļā nodemonstrēja arī publiski, treniņā raušanas disciplīnā tiekot galā ar 180 kilogramu smagu svaru stieni. «Tā kā tas bija treniņā, to nevar saukt par personisko rekordu, turklāt izmantoju palīglīdzekļus - paaugstinājuma paliktņus, «kaļankas». Treniņzālē jutos labi, tāpēc arī aizgāju un parādīju faniem, ka esmu gatavs. Sacensību režīmā… nesteigšos ar prognozēm, vai pacelšu tādu svaru,» Plēsnieks saglabāja noslēpumainību, taču ļāva noprast - ja viss izdosies, kā cerēts, viņš mēģinās labot personisko rekordu.
Latvijas sportists tuvu medaļām bija jau iepriekšējos divos Eiropas čempionātos, taču izšķirošo svaru toreiz pacelt neizdevās. «Gan Kazaņā, gan Antaljā medaļa vismaz atsevišķā disciplīnā praktiski bija rokā, taču nepabeidzu cēlienu, ko vajadzēja izdarīt,» ar vilšanās sajūtu to dienu notikumus atcerējās smagatlēts. Konkurence Tirānā viņa svara kategorijā būšot nopietna. Lai arī nav pieteikumā olimpiskā čempiona ukraiņa Oleksija Torohtija un bronzas medaļnieka poļa Bartlomeja Bonka, spēcīgi solās būt Krievijas sportisti, kuri pērn līdz Londonai netika.