Nordea Rīgas maratonam vakar bija pieteikušies vairāk nekā 18 000 dalībnieku - tas ir jauns rekords. Par visiem kopā viņi bija gatavi veikt vairāk nekā 190 000 kilometru (sanāktu gandrīz piecas reizes apkārt zemeslodei), un savu artavu skrējienā bija apņēmušies ieguldīt visi: gan skriešanas entuziasti, kas skrēja maratonu un pusmaratonu, gan tie, kam pietika ar piecu vai 10 kilometru distanci. Skrējēju pulkam pievienojos arī es, izvēloties 10 km distanci, lai gan man nekad īsti nav paticis skriet un skolas laikā krosā parasti finišēju viens no pēdējiem. Taču, izlasot Sestdienā, ka 10 km gatavs noskriet arī 82 gadus vecais Imants Krupenkovs, nākas sasparoties, lai nekristu kaunā un vismaz tiktu līdz finišam.
Lielākā daļa skrējiena dalībnieku devušies distancē sava prieka pēc un nepretendē uz spēkošanos ar Jeļenu Prokopčuku vai kenijiešu skrējējiem, kas cīnās par Rīgas maratona rekordiem un naudas balvām. Īstie maratonisti nereti vīpsnā par piecu kilometru skrējējiem, kas pēc distances pievārēšanas lepojas, ka «piedalījušies maratonā». Taču liela daļa «svētdienas skrējēju» vismaz neriskē papildināt maratona upuru sarakstu, ko pirms 2500 gadiem atklāja pirmais sengrieķu maratonists Feidipīds, kurš pēc distances paveikšanas izlaida garu. Pērn šāds liktenis gandrīz piemeklēja Rīgas mēru Nilu Ušakovu, kurš šogad atturējās no piedalīšanās skrējienā.
Šoreiz maratona laikā medicīniskā palīdzība sniegta 155 cilvēkiem, ziņo LETA. Mediķi vēsta, ka lielākā riska grupa ir 20- 30 gadu veci skrējēji, kas dažkārt piedalās skrējienā fiziski nesagatavoti, dažkārt arī pēc iepriekšējās nakts uzdzīves. Bez īpašas gatavošanās skrēju arī es (no uzdzīves gan centos atturēties), tāpēc nācās paļauties uz vispārējo rūdījumu. Tiesa gan, vienīgais sasniegums manā sportista biogrāfijā ir savulaik Aizkraukles rajona skolēnu sporta sacensībās izcīnītā trešā vieta soļošanā (četru dalībnieku konkurencē).
Par laimi, šogad skrējiena laikā nebija tik karsts kā pirms gada, un skrējējiem, kas bija pārvērtējuši savus spēkus, Ušakova liktenis gāja secen. Distances sākumā pieļauju tipisku nepieredzējuša skrējēja kļūdu: uzņemu pārāk strauju tempu un braši skrienu visiem garām. Tomēr arī šāds temps krietni atpaliek no līderu varējuma: 10 km distances vidējais posms virzās pa Vanšu tiltu, un, kamēr es tikai sāku skriet virzienā uz Pārdaugavu, skrējiena uzvarētājs Kristaps Kaimiņš jau skrien atpakaļ un tuvojas finišam. Šāds temps dažiem šķiet aizdomīgs, un uz Vanšu tilta izskan aicinājums uzmanīties no jaunā fotoradara: nedod dievs, piefiksēs numuru un atsūtīs soda kvīti.
Tilta otrā pusē redzu līdzjutējas ar plakātu «Tu vēl dzīvs?». Pagaidām - jā, lai gan brīžiem rodas vēlme rīkoties kā britu maratonistam, kurš nesen kādā maratonā pamanījās daļu distances veikt ar autobusu un nekaunīgi finišēt trešajā vietā. Saņemties palīdz pūtēju orķestra un bundzinieku spēlētie ritmi. Muzikāls motīvs iešaujas prātā arī man: «Ai, kājas tik vieglas, bet tomēr nenes; ai, elpa tik dziļa un strauja kā irbe, un visādas krāsas gar acīm sāk ņirbēt...»
Nu jau garām paskrien ne tikai smukās latviešu meitenes, bet arī pa kādam vācu pensionāram, kas prātīgāk aprēķinājis savus spēkus. Par laimi, tuvojas finiša līnija, ko sasniedzu brīdī, kad tiek dots starts piecu kilometru skrējienam. Pēc kāda laika finišē arī 82 gadus vecais I. Krupenkovs, kura apņēmību var tikai apbrīnot.
Pēc finiša atliek vien saņemt medaļu, ko piešķir katram, kurš ticis līdz beigām. Tā jau ir maza uzvara. Tāpat kā lielākā daļa skrējiena dalībnieku, arī es zinu, ka nākamgad skriešu atkal. Skriešana ir vīruss, no kura grūti atbrīvoties.