Brīdī, kad sarunājamies, esi treniņnometnē Otepē. Latvijā airētājiem tiešām ir tik trūcīgi apstākļi, ka decembrī jādodas uz Igauniju?
Trenēties ir kur, bet slēpot gan ne. Otepē ir teicama vieta, kur to darīt, turklāt arī svaru zāle ir labā līmenī.
Tātad smaiļotāji un kanoe airētāji decembrī slēpo?
Arī airē, bet mans treneris [Aleksandrs Timoškevičs] grib, lai es slēpoju. Smaiļotāji un kanoisti ziemā cenšas daudz slēpot, jo cikliskais darbs ir ļoti līdzīgs.
Tas palīdz arī nedaudz atpūsties no airēšanas.
Tieši tā. Slēpošana vispār ir ļoti labs sporta veids, jo attīsta sirdi. Tas ir bāzes darbs pirms nākamās sezonas.
Ziemas periodā ūdenī vispār trenējaties?
Jā, trenējamies. Ja es nebūtu atbraucis uz Otepē, noteikti Latvijā airētu ūdenī.
Bet ir taču auksts!
Tāpēc ir jācenšas saģērbties silti un kustēties ātri (smejas). Ūdenī gan es vairs nekrītu.
Uz siltajām zemēm trenēties arī brauc?
Novembrī trīs nedēļas biju airēšanas nometnē Izraēlā, un janvāra sākumā atkal braukšu uz siltajām zemēm. Latvijā teorētiski var airēt visu laiku, kamēr nav ledus. Tomēr trenēties sprintam aukstumā ir ļoti grūti, jo ūdens un gaisa temperatūra ir zema, tāpēc auksti ir arī muskuļi un var gūt traumu.
Arī psiholoģiski patīkamāk ir trenēties siltā laikā.
Daudz patīkamāk. Treniņnometnē arī apņēmība ir citāda nekā mājās, jo ir speciāls režīms, pēc kura jādarbojas.
Kādi smaiļotājiem un kanoe airētājiem ir treniņapstākļi Latvijā?
Apstākļi ir pieticīgi. Mums ir dažas labas bāzes, piemēram, Limbažos un Ventspilī, arī Rīgā ir kaut cik laba. Tiesa, Rīgā ir jāairē upē un bieži garām brauc citas laivas apstākļi nav tie labākie. Es katrā vietā gan nedrīkstu trenēties, jo esmu no Talsiem un sacensībās pārstāvu tieši savu pilsētu. Esmu tās patriots, bet, ja vēlos trenēties, piemēram, Ventspilī vai Limbažos, man būtu jāpāriet uz turieni un sacensībās jāaizstāv konkrētās pilsētas vārds.
Arī tad, ja nedēļas nogalē vienkārši aizbrauc uz turieni patrenēties?
Protams, tā es varētu, bet tas ir sarežģīti. Pats vasarā, rudenī un pavasarī trenējos Rīgā, bet Juglā, ne Lucavsalā. Tā ir ļoti interesanta vieta. Tur ir maza būda uz ūdens kā plosts, un tad mēs pa turieni darbojamies un airējam pa Juglas kanālu, Ķīšezeru, Baltezeru. Būdiņā nav elektrības, un, kad ir tumšs, gaisma jāspīdina ar telefonu. Ikdienā dzīvoju Rīgā un uz Talsiem braucu tikai nedēļas nogalēs. Līdz ar to treniņi Juglā ir mana ikdiena, bet vasarā man ir nometnes Murjāņu sporta ģimnāzijas Jūrmalas filiālē, kur arī ir ļoti laba bāze. Tā ir ideāla vieta treniņiem.
Esi no Talsiem, kur jaunieši nodarbojas arī ar krietni populārākiem sporta veidiem – hokeju, basketbolu. Kāpēc tu izvēlējies airēt?
Airēt sāku 11 gadu vecumā, bet pirms tam divus gadus nodarbojos ar modernajām dejām. Tās man īsti negāja pie sirds – gribējās kaut ko vīrišķīgāku un grūtāku. Tobrīd manam tēvam piederēja uzņēmums, kas ražoja laivas, un Talsos bija iespēja nodarboties tieši ar kanoe airēšanu un smaiļošanu. Izvēlējos smaiļošanu, jo biju augumā garš. Sākumā gan bija ļoti bail, jo nemācēju pat peldēt. Pirmās reizes bija smagas – visu laiku kritu ūdenī. Pirmajā gadā uz treniņiem braucu ar bailēm, jo negribēju krist ūdenī, kaut gan man bija glābšanas veste. Sākumā man nepatika, bet, līdzko sacensībās izcīnīju pirmo medaļu, āķis bija lūpā. Gribēju izcīnīt godalgu arī nākamajās sacensībās un pamazām nokļuvu starp vislabākajiem sava vecuma sportistiem.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena pirmdienas, 16. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!