Fragments no intervijas:
Kur patlaban trenējas Laura Ikauniece?
Rīta stundās var labi darboties manēžā zem Daugavas stadiona tribīnēm, jo tad ir maz cilvēku. Tur tikai lodi nevar grūst, bet to var darīt Rīgas Sporta manēžā, kur ir arī tīkls šķēpmešanas vingrinājumiem. Viena bāze mums diemžēl ir zudusi. Olimpiskajā sporta centrā turīgi cilvēki spēlē tenisu, un es nezinu, vai kāds no vieglatlētiem tur vēl trenējas.
Vasarā situācija ir labāka?
Arī jau nav vienas bāzes, kur varētu darīt visu. Darbojamies izdzīvošanas režīmā, skrienot no vienas vietas uz otru un trešo. Parasti ir problēmas ar zālienu, uz kura vieglatlētus nelaiž. Tāpēc arī esmu sācis strādāt Murjāņos. Nopietnāk to darīšu pēc olimpiskajām spēlēm, kad rudenī būs gatava manēža.
Vieglatlēti ir pabērna lomā?
Daudzi jau nesaprot, kāpēc vieglatlētika ir vajadzīga. Kad paskatos, kā kustas sporta spēļu pārstāvji, tās ir šausmas. Visās valstīs jau cenšas vieglatlētiku atbalstīt, jo šis nav komerciāls sporta veids, kurā pelna lielu naudu, bet tai pašā laikā bez vieglatlētikas neiztiek gandrīz neviens sporta veids.
Sportot būtu jāsāk vieglatlētikas nodarbībās?
Nopietni ar vieglatlētiku sāk nodarboties tikai aptuveni desmit gadu vecumā. Līdz tam vajadzētu būt rotaļām, vingrošanai, arī peldēšanai, respektīvi, būtu jāieliek stabili pamati vispusīgai attīstībai. Ar bērniem ir jāspēlējas. Es skatos, ka viens otrs futbolists un hokejists jau desmit gadu vecumā ir baigais čempions, bet pēc tam vienā periodā attīstībā apstājas.
Vieglatlētikā tā nenotiek?
Mūsu sporta veidā galvenā bēda ir agrīnā specializācija. Es jau arī trenerus saprotu, jo ir ierobežotas treniņu iespējas, tāpēc Rīgā pārsvarā ir sprinteri, tāllēcēji, trīssoļlēcēji un gargabalnieki. Ir pāris audzēkņu kārtslēkšanā, bet šī disciplīnā pamazām sāk izmirt. Lodes grūšana ir tikai studentu līmenī, jo audzēkņi nāk no laukiem. Daudzcīņā Rīgā nav treneru, jo es strādāju Jūrmalā.
Kurā vecumā var pateikt, ka izaugs laba līmeņa vieglatlēts?
Redzot, kā bērns skrien un izpilda citas kustības, var izdarīt diezgan nopietnus secinājumus. Liela nozīme ir arī psiholoģijai. Jau agrīnā vecumā ir redzams, vai pietiks pacietības daudz strādāt un vai ir mērķtiecība.
Ko dari, jau nesaskati šīs īpašības?
Ļauju tāpat trenēties. Cenšos izvairīties tikai no intrigantiem, jo ar viņiem nav patīkami strādāt. Ja arī viņi ir talantīgi, savā treniņu grupā šādiem sportistiem es vietu neredzu. Strādāju arī ar pavisam maziņajiem. Mēs rotaļājamies, mācām viņus vingrot. Ja to nedarītu, man pēc tam nebūtu no kā izvēlēties. Bērnam līdz desmit gadu vecumam tikai nosēžot pie datora... Tā ir ļoti nopietna problēma. Kardināli mūsu valstī būtu jāmaina sporta stundas skolās. Tās ir tikai divreiz nedēļā, un arī tad daudzi vēl cenšas izvairīties, jo īpaši meitenes.
Pietiek laika visu sportistu aprūpēšanai?
Sanāk jau pilna darba diena - astoņas stundas. Vēl jāatlicina laiks papīra darbiem. Vairāk būtu jāraksta atskaites.
Kam ir jāatskaitās?
Pašam sev. Lai nākotnē zinātu, kas ir darīts pareizi un kas ne. Novadīt divus vienādus treniņus nav iespējams. Nopietnas korekcijas ievieš sportistu slimības. Ja gadās kāda nopietna liksta, pāris mēnešu plānus var izmest miskastē.
Kā secini, vai strādāts pareizi?
Galvenais atskaites rādītājs ir sacensības. Ja sportists uzrāda labu rezultātu, arī treniņu procesā ir trāpīts mērķī. Pasaules čempionātā Pekinā Laura bija visu laiku labākajā kondīcijā. Barjeras viņa tik ātri nebija skrējusi, bet sajuta jutīgus augšstilba aizmugurējos muskuļus un sabijās augstlēkšanā. Pēc tam dzirdēju runājam, ka viņa neesot bijusi pietiekami satrenēta, bet sniegumam augstlēkšanā bija pavisam citi iemesli.
Pastāsti par aktualitātēm. Ziemas sezonā Laura startēs?
Bijām plānojuši izlaist, bet nometnē Tenerifē Laura tik labi jutās, ka sprintu noskries. Tas būs svarīgs atskaites rādītājs, jo ātruma īpašības ir nepieciešamas visās daudzcīņas disciplīnās.
Kurās sacensībās vasarā startēs Ikauniece-Admidiņa?
Daudzcīņā būs trīs starti - maija beigās starptautiskajos mačos Gecisā, Eiropas čempionātā jūlija sākumā Amsterdamā un augustā olimpiskajās spēlēs Rio.
Vieglatlētikas tēlu pēdējā laikā pabojājuši dopinga skandāli. Kontroles nav kļuvušas biežākas?
Pirms nedēļas bez brīdinājuma atbrauca pārbaudītāji no Vācijas. Es nevaru iedomāties, kā vispār kaut ko aizliegtu var lietot. Katru dienu augstas klases sportistiem vienu stundu ir jābūt pieejamiem dopinga kontrolētājiem. Speciālā ADAMS sistēmā ir jāievada informācija par savu atrašanās vietu. Ir bijis pat tā, ka nedēļas laikā pārbauda divreiz.
Cik zināms, Lauras mamma Vineta rūpīgi seko līdzi ēdienkartei un atjaunošanās līdzekļiem. Cik daudz izmantojat atļautos medicīniskos preparātus?
Minimāli izmantojam. Latvijas Olimpiskajā vienībā mums palīdz Līga Cīrule, papildus esam piesaistījuši tāllēcēju Jāni Leiti, kurš ir uztura speciālists. Ļoti rūpīgi visam seko līdzi Vineta, tāpēc par aizliegtām vielām vispār nevar būt runas.
Pirms pāris gadiem, kad Laurai vienubrīd īsti neveicās, pieļāvi iespēju nodot viņu cita trenera uzraudzībā. Pēc pasaules čempionāta bronzas izcīnīšanas esi atmetis šādu domu?
Visu laiku sevi uzturu stresā. Ļoti labi apzinos, ka, slikti strādājot, es nebūšu vajadzīgs. Tā ir visos sporta veidos, ne jau tikai sporta spēlēs.
Uz ko mērķējat Rio?
Jānostartē labāk nekā 2012. gada olimpiādē Londonā. Tad bija devītā vieta, šoreiz jābūt vismaz astotajai.
Pēc pasaules čempionāta bronzas izklausās pieticīgi...
Jā, bet jāņem vērā, ka patlaban ir patiešām talantīgu daudzcīņnieču paaudze. Līmenis ir ļoti augsts. Rio gaidāmas patiešām interesantas sacensības.
Visu interviju ar treneri Andi Austrupu lasiet pirmdienas, 11.janvāra, avīzē Diena!