Fizioterapija ir zināma samērā nesen, bet sportistu ikdiena bez tās tagad vairs nav iedomājama. Arī cilvēki, kas aktīvi nesporto, izmanto fizioterapeitu pakalpojumus. Darba pietiek?
Deviņdesmito gadu sākumā Stradiņa universitātē veidojās fizioterapijas novirziens. Pirms tam gan jau bija iestrādes Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Kad pabeidzu skolu, daudziem vēl nebija saprašanas, kas ir fizioterapija. Tas bija 1999. gads. Tolaik es gāju uz sporta zāli un stāstīju, ka būtu jānostiprina dziļā muskulatūra, bet uz mani skatījās ar izbrīnu un novirzīja gandrīz vai aerobikas zāles virzienā, lai ejot uz turieni rādīt bābu vingrinājumus. Ko tu ķēmojies, te tu iekšā nenāc – apmēram tāda bija attieksme. Tagad daudz kas ir mainījies. Pat aizgājis tik tālu, ka, kādam treniņu sākot bez šiem dziļo muskulatūru nostiprinošajiem vingrinājumiem, uz viņu skatās jau kā uz psihopātu. Jo tā taču nedrīkst trenēties! Satraumēsies un kas vēl nebūs. Šajā ziņā daudz kas ir mainījies uz labo pusi. Fizioterapeitu darbs arī ir pilnveidojies. Strādājam gan ar rokām, gan dodam daudzveidīgus vingrinājumus, un fizioterapeits jau ir gandrīz Dieva vietā. Mēs darām to lielāko darbu. Sporta ārsts rūpējas par vispārējo veselību un organizāciju, lai viss būtu un notiktu, bet lielāko laiku ar sportistu pavada fizioterapeits.
Biji viens no pirmajiem Latvijā, kas sāka darboties šajā lauciņā. Kur smēlies zināšanas?
Pirmais zināmākais fizioterapeits Latvijā, kas joprojām darbojas, ir Edvīns Lešenkovs. Kad 2000. gadā Latviju pāršalca dopinga skandāls, pēc tam LOV sāka strādāt Līga Cīrule un arī mani uzaicināja uz LOV. Es biju otrais aiz Edvīna. Jāatzīst, ka zināšanu par sportu man tobrīd nebija. Sāku kaut ko pētīt. Ātri sapratu, ka standarta medicīnā pielietojamās metodes neder. Tās galīgi nestrādāja, un bija daudz kas jāmācās klāt. Kad sāku braukt ārzemju komandējumos, skatījos, ko un kā citi dara. Ko tur slēpt – daudz ko špikoju. Izmantoju arī iespējas piedalīties semināros un kursos, un pamazām zināšanu bagāža krājās lielāka. Nostrādājot četrpadsmit gadu LOV, par tādu monstru arī izaug. Tā bija mana lielā iespēja. Nebūtu nokļuvis tādā darbā, gan jau strādātu kādā poliklīnikā par vidējas klases meistaru.
Latvijas Olimpiskajā vienībā ir nodrošināts viss nepieciešamais augsta līmeņa sportistu sagatavošanai?
Tas jau nav izveidots no zila gaisa. Ir pētīts, kā šīs lietas notiek ārzemēs, ko es pats esmu redzējis un ko citi mūsu ārsti ir pamanījuši. Kā mums Latvijā pietrūkst un kas mums arī diezin vai kādreiz būs, tas ir fizioterapeitu skaits proporcionāli sportistu daudzumam. Piemēram, kā mūsu ārsts Aldis Cīrulis strādā profesionālajā riteņbraukšanas komandā. Tur uz vienu, diviem vai maksimums trim sportistiem ir viens fizioterapeits. Latvijas Olimpiskajā vienībā ir piecas štata vietas uz 200–300 sportistiem, ja pieskaita visus jauniešu programmas dalībniekus. Saprotams, ka visu sportistu vajadzības nevar nodrošināt, tāpēc pārsvarā rūpējas par A grupu, kaut kas tiek B, bet C grupa principā var būt brīva. Mums nav iespējama tāda kontrole, lai visu laiku varētu būt klāt LOV sportistiem. Par tehnisko nodrošinājumu gan nav pamata sūdzēties. Laboratorija ir visaugstākajā līmenī un atbilst pasaules prasībām.
Vai C grupas sportistiem nav sarežģīti sasniegt augstāko līmeni?
Tāda ir mūsu realitāte. Mediķu pakalpojumi iespēju robežās viņiem ir par brīvu, bet vispirms obligāti ir jāapkalpo A grupas sportisti. Kad ir laiks, nu tad paņemiet arī C grupas dalībniekus – tāda ir bijusi nostāja, un tā tas arī ir, jo visus jau nevar apkalpot. Strīdi par tēmu, kurus atbalstīt un kurus ne, ir bijuši un būs vienmēr. Cik nav runāts, ka nosacīti vecos sportistus vajadzētu mest ārā, jo viņiem vairs nav nākotnes, bet tad domas atkal ir mainījušās. Optimālā varianta nekad īsti nebūs.
Visu sarunu ar Mareku Osovski lasiet trešdienas laikrakstā Diena!