Savu parakstu zem vēstules likuši septiņi volejbolisti - Gundars Celitāns, Ansis Medenis, Viktors Koržeņevičs, Austris Štāls, Valters Ramma, Armands Celitāns un Artis Caics.
"Jau otru gadu desmitu mēs un arī volejbola atbalstītāji tiekam baroti ar solījumiem, ka līdz ar kārtējiem zaudējumiem iegūstam pieredzi, kuru varēsim likt lietā nākotnē. Viena spēlētāju paaudze (brāļi Celitāni, Medenis, Štāls, Iecelnieks, Koržeņevics) jau ir beigusi vai tūlīt beigs aktīvā sporta gaitas, un nākamajai paaudzei tuvākās sezonas var būt noteicošas, vai beidzot izdosies īstenot sapni par cīņu Eiropas čempionāta finālturnīrā. Diemžēl šos sapņus neizdodas realizēt, jo netiek veikts profesionāls un mūsdienu sporta organizāciju prasībām atbilstošs darbs no federācijas un treneru puses," teikts vēsturē.
Volejbolisti izceļ, ka, atbraucot no nogurdinošas sezonas ārvalstu klubos, spēlētāji nonākot citā realitātē - Latvijas izlasē, kur pirmajā vietā neesot viņu intereses un nākoties samierināties ar apstākļiem, kas varēja būt pieņemami pirms 20 gadiem, - sportistiem netiekot veiktas medicīniskās pārbaudes, uz sacensībām esot jādodas ilgos lidojumos un pārbraucienos cauri visai Eiropai, lai gan, savlaicīgi plānojot, varot saīsināt ceļu līdz sacensību vietām. Tāpat izlasē neesot veselības apdrošināšanas, pat par sīkiem sadzīviskiem jautājumiem bijis jātērē daudz laika un enerģijas - tikai pēc ilgstošas lūgšanās varot izprasīt sporta apavus, ceļu sargus.
Vēstulē minēts, ka pēdējo desmit gadu laikā izlases darba organizācijā nekas būtiski neesot uzlabojies. "No vienas puses, tie ir sīkumi, kurus ar plānveidīgu darbu varētu novērst, bet no otras puses, šie sīkumi ļoti ietekmē kopējo noskaņojumu izlasē. Mūsu galvenā sāpe ir tāda, ka neredzam no federācijas un galvenā trenera puses ieinteresētību sasniegt maksimālu rezultātu un motivēt spēlētājus."
"Profesionālais sports ir nežēlīgs, tas pieprasa ātru progresu un elastību. Diemžēl šis progress nav vērojams Latvijas volejbola izlases pēdējo padsmit gadu veidotajos apstākļos. Rodas sajūta, ka esošā federācija nav sapratusi, ka sportisti sen vairs nav padoti šai organizācijai, bet gan tā pati ir vajadzīga, tikai pateicoties sportista panākumiem. Vajadzīga, lai radītu labvēlīgu un sadarboties spējīgu vidi - pietiekamu medikamentu, ārstu un fizioterapeitu nodrošinājumu, elastīgus pārlidojumus, modernu inventāru, par veselības apdrošināšanu un sponsoru piesaistīšanu vispār nerunājot. Mums, spēlējot ārzemēs, par sliktu sniegumu tiek apgriezti algu čeki. Vai mums būtu jāatbild un jācieš par Latvijas volejbola vadības neizdarību izlases apstākļu veidošanā?" vēstulē jautā Medenis.
Tikmēr Koržeņevičs vēstulē atklāj, ka laika posmā, kad viņš bija izlases spēlētājs, sezonas laikā valstsvienības treneris vai izlases menedžeris ne reizi neesot interesējušies, kā viņam klājas klubā, kāda ir veselība, rezultāti. "Par savu kandidatūru un dalību izlasē vienmēr uzzināju tikai federācijas mājaslapā un dažas dienas pirms nometnes sākuma e-pastā."
Volejbolisti vēstulē norāda, ka turnīru gaitā bijis grūti atrast motivāciju un parādīt maksimālo sniegumu, ja šādas vēlmes neesot arī treneru kolektīvam.
"Mums ir skumji redzēt, ka, iespējams, tiek izniekotas zināšanas, ko var dot, piemēram, Boriss Kolčins vai piesaistītie profesionālie statistiķi, jo izlases galvenais treneris diemžēl nav pieradis šādos uz sasniegumiem orientētos apstākļos strādāt. Pēdējos gados vienīgā pozitīvā tendence ir laba fizioterapeita piesaiste, bet kopējā medicīniskā aprūpe palikusi pagājušā gadsimta līmenī. Par trenera izstrādātiem taktiskajiem zīmējumiem un profesionālu attieksmi pret spēli mēs varam tikai sapņot - ja vadošajām izlasēm uz rezervistu soliņa ir "trīs portatīvie datori" un detalizēta statistika par katru pretinieku spēlētāju, tad mums jādodas cīņā laukumā no baltas lapas, precīzāk - no trenera asistenta Aināra Cīruļa kladītes pierakstiem," teikts vēstulē.
"Modenas klubā Itālijā pat ikdienas treniņos tika veikta spēlētāju filmēšana un detalizēta statistikas analīze. Mūsdienu sportā treneru rotācija pēc neizpildīta izvirzītā mērķa ir pašsaprotama lieta, un par to nav jākaunas. Protams, klubos ir treneri ilgdzīvotāji, taču viņš izpilda vismaz vienu vai divus sezonas uzdevumus. Ir desmitiem piemēru, kur treneri rotē katru sezonu, vai izlases, kur speciālistu rotācija un neieciklēšanās uz vienu cilvēku dod rezultātu. Redzamākais piemērs tālu nav jāmeklē - Igaunijas izlase," raksta Gundars Celitāns.
“Galvenā mūsdienīgu treneru pazīme ir tāda, ka viņi ar spēlētājiem diskutē par dažādām spēles niansēm, par labākajiem risinājumiem. Diemžēl šāda situācija nav iedomājama Latvijas izlasē," atklāj Medenis. "Spēlējot izlasē un runājot ar medijiem, bieži esmu pievēris acis uz reālo situāciju. Bet mūžīgi pieverot acis, vari palikt akls. Un tad atliek iet dzīvot alās pie kurmjiem. Aicinu Latvijas volejbola saimes "vadītājus" beidzot rēķināties ar sportistiem, kas bija jādara jau sen. Jo kurmji lien ārā no alām."
Aģentūra LETA jau ziņoja, ka februārī par LFV prezidentu tika pārvēlēts Atis Sausnītis, tomēr biedrība "Es par volejbolu!" iesniegusi tiesā prasību, kur apstrīdēta viņa ievēlēšana.
Patlaban lietas izskatīšanas datums vēl nav nozīmēts, jo atbildētājai līdz 12.jūnijam ir jāsniedz savi paskaidrojumi.
Pērn Latvijas izlase aizkļuva līdz Eiropas čempionāta izšķirošajai kvalifikācijas kārtai, kurā tomēr piekāpās Igaunijai. Pagājušajā nedēļā Latvijas volejbola izlase bez vairākiem līderiem spēlēja pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīra otrajā kārtā, gūstot vienu panākumu piecos mačos.
Latvijas izlasi jau ilgstoši trenē viens no visu laiku labākajiem valsts spēlētājiem, kuram šogad palīdzēja arī pasaulē atzītais treneris Boriss Kolčins. Tāpat pērn izlasē tika piesaistīts igauņu statistiķis.