Pasaulē ir ļoti daudz labu spēlētāju, un izvirzīt vienu labāko ir ārkārtīgi grūti. Es jau pats joprojām skatos uz citiem spēlētājiem, cenšos no viņiem kaut ko paņemt, lai sevi pilnveidotu. Ir nepierasti apzināties, ka nu arī uz mani daudzi tā skatās,» intervijā Dienai atzina 27 gadus vecais Pļaviņš.
Kā šīs atzinības tev palīdzēs turpmākajā karjerā?
Tas varētu palīdzēt darbā ar sponsoriem, jo ir ne tikai rezultāts, bet arī šādas atzinības. Ja starp labiem rezultātiem tevi vēl izceļ, ir vēl vairāk iespēju.
Cik lielu daļu no vajadzībām nosedz Latvijas Olimpiskās vienības atbalsts?
Pagājušajā sezonā no visas mūsu izdevumu tāmes Olimpiskās vienības atbalsts nosedza pusi, pat nedaudz vairāk. Runājot par nākamo gadu, atbalsts būs uz pusi mazāks, jo [jaunais pārinieks] Jānis Pēda nav vienībā. Šobrīd mums ar Olimpiskās vienības līdzekļiem pietiek, lai iesāktu sezonu, taču tālākais atkarīgs no tā, cik daudz piesaistīsim sponsoru atbalstu.
Ar kāda līmeņa sponsoriem parasti runājat?
Sākām ar tiem, kuriem parādījās interese olimpiādes laikā. Arī ar līdzšinējiem atbalstītājiem runājam, bet pēc tam plānojam izveidot sarakstu ar teju visiem iespējamajiem. Ja parunāsim ar desmit, vienam vajadzētu atsaukties. Ja parunāsim ar simt, vajadzētu atsaukties desmit. Ja katrs iedos pa diviem tūkstošiem, ar to jau vajadzētu pietikt sezonai.
Tie ir reāli skaitļi?
Pagājušajā sezonā mūsu budžetu rēķināju ap 30 tūkstošiem, lai pietiktu dzīvošanai un pārbraucieniem. Arī šosezon ceru no tiem diviem tūkstošiem no atbalstītāja sakrāt nepieciešamo summu, jo diezin vai kāds uzreiz noliks trīsdesmitnieku, īpaši jau pēcolimpiskajā sezonā. Olimpiskajā gadā ir vieglāk, taču galvenais darbs notiek tieši šobrīd. Jānim Pēdam jāatgriežas apritē, jābrauc uz turnīriem.
Kā atšķiras citu valstu sportistu finansiālās iespējas?
Starpība ir tā, ka viņiem sponsorus piesaista federācija un sedz visus izdevumus. Federāciju pārstāvji saka - mūsu ģenerālsponsori ir šie, jūs viņus reklamējat tur un tur, mēs par to dodam jums naudu. Tā ir pat turkiem, kuriem nav lielu starptautisku sasniegumu. Viņi izbrīnā mums prasa - jūs paši meklējat? Mēs tikmēr aizbraucam paslēpot!
Cik daudz var nopelnīt ar prēmijām par sasniegumiem turnīros?
Pludmales volejbolā par miljonāru nekļūsi. Ir tikai daži, kuri karjeras laikā - gandrīz divdesmit gados - ir nopelnījuši tik daudz. Manā uztverē tas gan ir daudz aizraujošāk, nekā augu dienu sēdēt pie kompjūtera ofisā. Apzinos, ka man pēc sportista karjeras beigām būs jāmeklē darbs. Nav daudz tādu pludmales volejbolistu, kuriem iekrājies ļoti daudz naudas.
Cik ilgu laiku vajag, lai jauni pārinieki atrastu labu kopvalodu?
To nevar izdarīt ļoti ātri. Ja mēs ar Pēdu šīs sezonas laikā atradīsim kopvalodu, tas jau būs labi. Jānim būs daudz jauna pludmales volejbolā. Tas vairs nav tāds, kādu viņš spēlēja pirms septiņiem gadiem. Viņam vajadzēs to visu apgūt, un pēc tam vēl abiem kopā atrast sadarbību. Ar Kreili [Jāni Šmēdiņu] jau arī sākumā dabūjām pa mizu pirmajos četros turnīros, tikai tad sākām uzvarēt. Turklāt mēs jau iepriekš bijām kopā spēlējuši. Nebijām svešinieki. Pēc gada arī treneri redzēs, cik liela ir mūsu dueta perspektīva un iespējas tikt uz olimpiskajām spēlēm.
Vai taisnība, ka jau Londonā ar Šmēdiņu spēlējāt ar apziņu, ka šķirsieties?
Vasaras vidū jau visādas baumas klejoja, taču nebija skaidrs, cik tās patiesas.
Tās bija baumas?
Es nezinu, Jānim neprasīju, vai viņš risina sarunas ar Sašu [Aleksandru Samoilovu]. Tas jau nāk tikai par sliktu rezultātam. Piemērs ir turnīrs pēc olimpiādes Polijā. Pirms tā Saša Sorokinam pateica, ka nākamsezon spēlēs ar Jāni. Ruslans uzreiz bija nekāds, un viņi palika 25. vietā, kaut bija izsēti ar piekto numuru. Mēs sarunājām runāt pēc Polijas turnīra.
Tad jau mēs Pasaules kausa finālturnīrā, kurā pēdējo reizi spēlēsiet ar Jāni, nevaram cerēt uz panākumiem?
Tā nav. Mums jau ir skaidrība, ko kurš darīs, un sanākam kopā tikai izlases interesēs. Mums ar Jāni ir labas attiecības. Nekādu problēmu vai domstarpību nav. Esam visu izrunājuši, viss ir salikts pa plauktiņiem. Iesim un cīnīsimies. Kā tūristi tur nebrauksim.
Kam lielāka nozīme laukumā - profesionālajai vai raksturu saderībai?
Ja viens otru sāk apvainot vai bļaut, tas ir pirmais solis uz zaudējumu.
Tā notiek?
Brāļi Šmēdiņi, kad spēlēja kopā, dažreiz bija gatavi kauties. Sašam ar Ruslanu arī, tiklīdz sākas kāda vārdu apmaiņa, tā ir zaudējums. Man šķiet, ka tas nav profesionāli. Ja par saderību - man, piemēram, tā vairāk ir svarīga sadzīvē. Uz laukuma sacensībās jau mēs pavadām samērā nelielu laiku, taču pārējais laiks ar to otru cilvēku ir jāsadzīvo ārpus tā. Ja pārinieki ir čomi, tad nav problēmu, bet, ja otru pamanies nokaitināt, uz laukuma jau pat neapzināti meklē iespēju tam otram iedot pa ribām.
Kādas ir tavas attiecības ar Jāni Pēdu?
Problēmu mums nav bijis. Sporta skolā mums pirmais treneris bija Andris Leitis, kopā spēlējām visās junioru zāles komandās. Tad viņš aizbrauca uz Itāliju, kur pavadījis pēdējos septiņus gadus. Viņam interese bija zāles volejbols, mana - pludmales volejbols. Tagad viņš nolēmis pievērsties pludmalei. Nevajadzētu būt problēmām. Es uzskatu, ka esmu iecietīgs un varu sadzīvot ar jebkuru. Ja es to spēšu, klimats komandā būs mierīgs. Protams, ja otram nesakāps galvā zvaigznes un viņš nesāks sevi uzskatīt par kingu. Ar Sašu sadzīvot bija grūtāk, bet ar Jāni Šmēdiņu - nekādu problēmu.
Kāpēc tad šķīrāties?
Jānis izdomāja, vai arī kāds viņam ieteica, ka ar metru deviņdesmit blokā viņam nav tik lielu izredžu kā aizsardzībā. Saša četrus gadus nospēlēja aizsardzībā un nu vēlas atgriezties blokā. Jāpamēģina viss. Vēl viens faktors ir tas, ka cilvēki jau cik gadu runās lika kopā Sašu ar Jāni, sakot, ka tas varētu būt ideāls salikums. Ar laiku tas nosēdās, tāpēc viņi nolēma pamēģināt. Sašam tēvs grib labāku rezultātu, un viņš redz, ka Jānis šobrīd ir individuāli labākais spēlētājs Latvijā. Viņam ir tehnika, lēciens, spēles izjūta, viss ir OK. Es uzskatu, ka Saša ir Latvijas labākais spēlētājs blokā. Jā, Jānis Londonā labi nospēlēja, taču, atceroties Sašu pirms četriem gadiem, viņš visu sezonu ļoti labi spēlēja blokā.
Liela nozīme bija tēvu ietekmei?
Jā, es tā sapratu.
Bet no tava apraksta sanāk, ka viņi komandu būvēja, skatoties pēc iemaņām, nevis rakstura?
Kā treneri viņi vispirms vērtē profesionālās spējas un gada laikā skatīsies, vai nāks ārā kāds niķis. Ja nenāks, tad turpinās. Ja nāks, tā ir tikai laika šķiešana. Tas ir ļoti bremzējošs faktors.
Kad sāksi spēlēt ar Jāni Pēdu, pretinieki nezinās, kā pret jums spēlēt?
Ja spēlēsim pamatturnīrā, tas būs mūsu pluss, bet vēl jau būs jāpārvar kvalifikācija. Tas vairāk ir pluss man, jo uz divmetrīgo Pēdu diez vai tik daudz spēlēs. Ja tā būs, varu noiet spēlēt sev ērtākajā laukuma labajā pusē. Jānim ir visas iespējas, jo ir gan fiziskais spēks, gan tehnika. Plusu ir daudz, taču vajag laiku, lai spēles laikā tos akcentētu.
Kāda patlaban izskatās Latvijas pludmales volejbola perspektīva?
Es uzskatu, ka ļoti laba, jo būs četri konkurētspējīgi pāri. Es ar Pēdu, Kreilis ar Sašu, Ruslans ar Tomu Šmēdiņu, kā arī jaunie Regža ar Āboliņu. Iekšējā konkurence ir palielinājusies, un tas ir pirmais solis uz rezultātu uzlabošanos. Pēc izcīnītās medaļas ir arī ticība, ka mēs to varam. Pasaules līmenī esam apspēlējuši pilnīgi visus. Atliek tikai trenēties un strādāt.
Cik ilgi var spēlēt augstā līmenī?
Es ceru spēlēt līdz 39 gadiem, tas ļautu piedalīties vēl trīs olimpiskajās spēlēs. Pasaules ranga līderi amerikāņi ir 32 un 37 gadus veci, Emanuelam jau ir četrdesmit. Vairāk būs jāpiedomā pie uztura un treniņprocesa. Holandietis Šūls 39 gados olimpiskā turnīra beigās nebija karotājs. Diezin vai viņš ļoti daudz strādā svaru zālē, turklāt visu laiku staigā ar cigarešu paciņu kabatā.
Smiltīs 35 gados pīpmaņiem droši vien ir grūti?
Zinu, ka olimpiskie čempioni vācieši un brazīlieši nepīpē, taču kopumā tādu ir visai daudz. Ir arī tādi, kas vakarā izdzer pāris aliņu.
Arī mūsējie?
Ir, kas pīpē. Par dzeršanu nezinu. Tas viss jau agrāk vai vēlāk atspoguļojas rezultātos. Neesmu redzējis, ka Rodžerss vai Emanuels Pasaules kausu laikā ļoti daudz ietu un tusētu. To vairāk dara vidusslānis, taču, ja gribi būt tur, augšā, visu laiku ir jāpiedomā, ko dari.
Kāpēc pludmales volejbols tik ļoti aizgājis priekšā klasiskajam volejbolam, kam tikai pamazām izdodas rāpties ārā no krīzes?
Klasiskajā volejbolā visi ļoti strauji kļūst arvien garāki un garāki. Mums izlasē visi ir nedaudz virs diviem metriem. Krievijā pie tīkla stāv vairāki 210 centimetru gari vīri. Pludmales volejbolā divi metri - tas jau ir daudz. Zālē vajag kaut ko vairāk.
Sanāk, ka divus labus atrast ir vieglāk nekā veselu komandu?
Pamatsastāvs mums nav slikts, taču tas arī viss. Vienīgā konkurence par vietu sastāvā ir diagonāles pozīcijā starp Hermani Egleskalnu un Guntaru Celitānu. Spēcīgajām izlasēm uz katru vietu sastāvā ir milzu konkurence, tāpēc arī sniegums ir ļoti labs. Mums sasniegums ir paņemt setu pret Franciju, bet pat Francija nav olimpisko spēļu līmeņa komanda. Pludmales volejbolā tikšana uz lielajiem turnīriem ir krietni reālāka. Drīzāk pludmales volejbolā izcīnīsim vēl vienu medaļu, nekā mūsu klasiskais volejbols tiks uz olimpiādi.
Ko šosezon ceri sasniegt?
Jācenšas ar Jāni Pēdu nostabilizēties Pasaules kausu pamatsacensībās. Ja tas izdosies un nākamgad tur regulāri spēsim tikt astoņniekā, būsim gatavi cīņai par olimpisko spēļu kvalifikāciju.
Pie panākumiem pierod ātri. Vai ceturtā vieta pēc četriem gadiem Rio būs neveiksme?
Tas atkarīgs no panākumiem Pasaules kausā sezonās pirms Rio olimpiskajām spēlēm. Ar Šmēdiņu visu laiku bijām ap devīto vietu, tāpēc mums olimpiskā bronza bija supersasniegums.