Uz to tiecamies, taču pagaidām jāsasniedz mazākie mērķi - pēc iespējas labāk spēlēt, savākt reitinga punktus, lai tiktu klāt lielajiem turnīriem," uzsver pirmos soļus profesionālajā pludmales volejbolā sperošais Egleskalns. Šonedēļ būs dueta pirmā nopietnā atrādīšanās līdzjutējiem.
Vai turnīru uztverat kā atspēriena punktu sezonai?
Hermans Egleskalns. Es to tā neuztveru. Priecājos par katru spēli, jo mums ir nepieciešama pieredze, spēlējot kopā. Pēdējā turnīrā Šveicē nesanāca tik daudz spēļu, cik gribētos. Jāgūst spēļu prakse, lai tā kopējā lieta aizietu.
Vai esat izvirzījuši sev kādu noteiktu mērķi Jūrmalā?
Mārtiņš Pļaviņš. Jo tālāk tiksim, jo labāk. Katra spēle nozīmē ne tikai pieredzi, bet arī ranga punktus, kuri mums ir ļoti, ļoti nepieciešami, lai tiktu pie kvalifikācijas lielajos turnīros Pasaules tūrē un ātrāk sāktu krāt punktus olimpiskajā rangā. Pašlaik mums ar punktiem ir pašvaki, tāpēc katrs turnīrs, kurā varam piedalīties, mums ir ļoti vērtīgs.
Kā ir spēlēt šādā turnīrā savu skatītāju priekšā?
M. P. Mājās spēlēt vienmēr ir patīkamāk. Nekur nav jābrauc, jālido. Viss ir pazīstams. Ir vairāk emociju. Tieši uz laukuma varbūt arī ir lielāka atbildība, jo vairāk līdzjutēju paļaujas uz tevi. No tāda viedokļa, iespējams, vieglāk ir spēlēt ārzemēs.
H. E. Tam gan nevajadzētu profesionālu sportistu ietekmēt. Protams, ar lielu atbalstu spēlēt ir foršāk.
M. P. Jā, bet būs jātiek galā ar papildu spriedzi, kas nav viegli. Redzēsim! Pirmo reizi ar Hermanu Latvijā spēlējām Kontinentālā kausa atlasē pret Sorokinu un Soloveju un tad īsti brīvi nejutāmies. Ir tā sajūta, ka visi kaut ko gaida, bet mēs vēl īsti neesam labākajā formā. Tas vairo iekšējo spriedzi. Tā ir pieredze, kurai jātiek pāri.
Kā vērtējat turnīra sportisko līmeni?
M. P. Nedomāju, ka pamatturnīrā varēs iziet un kādu viegli apspēlēt, kā tas dažās spēlēs bija Satellite turnīrā. Ja gribēsim kādu uzvarēt, un mēs to gribēsim, tad būs nopietni jācīnās.
H. E. Tagad nekur nav nopietnu turnīru, kur var vienkārši iziet un kādu apspēlēt. Paskatieties, cik smagi Šveicē apakšgrupā cīnījās Saša ar Kreili [Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš]. Kaut arī pretinieki it kā nebija spēcīgākie, tie visi cīnījās līdz pēdējam, un mūsējie tik tikko izgāja no grupas.
Cik tuvu paši esat optimālajam spēles līmenim?
M. P. Neesam gatavi.
H. E. Mārtiņš man teica, ka labi mēs būsim tad, kad aizbrauksim uz Pasaules tūres finālu Amerikā (ar astoņu pasaules labāko pāru dalību - aut.). Tad varēsim runāt par kaut kādu līmeni (smejas).
M. P. Tas, protams, ir tikai sapnis, taču jātiecas uz to, lai nākamgad var izvirzīt šādu mērķi. Pagaidām mums bijis pārāk maz spēļu pret labām komandām. Fiziski un tehniski varbūt esam līmenī, bet pati spēlēšana vēl jāslīpē.
H. E. Galvenais ir izšaut kādā turnīrā vai divos un dabūt to sajūtu, ka vari uzvarēt augstā līmenī. Jāiegūst pārliecība.
Vai sezonas pirmajā turnīrā Ķīnā, kur tikāt augstāk par cerēto, pārliecību neieguvāt?
M. P. Atkarībā, kurš ko cerēja (smejas).
H. E. Pirmajam turnīram jau nebija slikti.
M. P. Mērķis jau bija tikt pamatturnīrā, bet, kad to paveicām, protams, gribējās jau iet arī vēl tālāk un izkļūt no grupas. Pirms turnīra tā septiņpadsmitā vieta šķita ļoti laba, bet turnīra gaitā jau likās, ka varam vēl labāk. Kaut kādu pārliecību jau guvām. Redzam, ka tās pašas komandas, kuras uzvarējām, nākamajā turnīrā spēlēja ļoti labi un ieguva augstas vietas.
Visu sarunu ar pludmales volejbolistiem Mārtiņu Pļaviņu un Hermanu Egleskalnu lasiet otrdienas, 19.maija, laikrakstā Diena!