Kur pret slovēņiem varējām nospēlēt labāk?
Uzbrukumā nospēlējām tuvu maksimumam. Vairāk tās idejas ir par to, ko labāk varējām darīt aizsardzībā. Par uzstādījumiem, virknējumiem. Izlietu ūdeni jau nesasmelsi, tāpēc to vairāk var paņemt sev pieredzei, ko nākotnē varētu darīt citādāk. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka varējām labāk nospēlēt pret tā saucamajiem otrā plāna spēlētājiem. Līderi Gorans Dragičs un Luka Dončičs trāpīja smagus un grūtus metienus, bet viņi savus punktus iemestu tik un tā. Svarīgi bija, lai neiemet pārējie. Interesanti, ka grupu turnīrā rezervisti slovēņiem nespēlēja stabili, bet pret mums Entonijam Rendolfam, Klemenam Prepeličam tā spēle aizgāja.
Cik daudz izdevās realizēt no sākotnējā spēles plāna?
Tos uzdevumus mēs paveiktu labāk, ja ātrāk pielāgotos tiesāšanas tendencei. Bija paredzēts agresīvi spēlēt pikenrola aizsardzībās, bet šoreiz tas bieži noveda pie nevajadzīgiem soda metieniem, kontaktu šoreiz bieži traktēja kā sodu. Ģenerālais plāns mums bija pareizs, bijām labi sagatavojušies, zinājām, ko viņi darīs, viņu vājās vietas, kādu bija pietiekami daudz. Uzbrukumā tās izmantojām perfekti.
Slovēņi tiesāšanai pielāgojās labāk?
Nezinu, vai viņi tādi ir pēc dabas vai arī labi izmantoja šo elementu, bet viņi teicami parādīja katru kontaktu, un tiesneši tik svilpa. Negribu teikt, ka, neesot Eirolīgas tiesnešiem, soģu darbam bija slikta kvalitāte, bet bija jūtams, ka viņi iepriekš tiesājuši citā līmenī. Domāju, ka viņiem šis Eiropas čempionāts bija psiholoģiski grūts.
Vai zaudējums Slovēnijai sabojāja kopējo iespaidu par sniegumu turnīrā?
Noteikti ne. Negribas pēc šādiem turnīriem sev pašiem kaut ko ļoti pārmest, jo kopumā čempionāts bija veiksmīgs. Esam piektajā vietā, un tas ir vienreizējs panākums. Protams, visi braucām ar domu, ka varam tikt vēl augstāk. Spēlētājos bija redzams, ka viņi ieradušies izcīnīt ko patiešām lielu. Man kopumā pēc turnīra palika ļoti pozitīva pēcgarša, jo demonstrējām kvalitatīvu basketbolu un pie televizora ekrāniem atgriezām cilvēkus, kuri pēdējos gados bija vairāk pievērsušies citiem sporta veidiem. Man pašam daudzi raksta un zvana, sakot, ka beidzot Latvijā basketbols ir atdzīvojies un tādu spēli nav redzējuši gadiem ilgi.
Kā treneris arī tu iepriekš nebiji strādājis šādā līmenī. Cik ļoti izjuti atšķirību?
Man laba ieskriešanās bija pāris mēnešu iepriekš ar sieviešu valstsvienību, kur bija Eiropas TOP līmenis. Man bija ārkārtīgi labs mentors Mārtiņš Zībarts, kurš augstākajā līmenī veic pretinieku izpēti. Viņa standartos izpildot prasības sieviešu līmenī, nebija problēmu tos saglabāt arī šajā komandā. Par pārējo – basketbols jau ir tāds pats. Lielākā atšķirība ir tā, ka šajā līmenī spēlētājiem nav tik daudz jāsaka priekšā tās mazās lietas. Viņi paši zina, kad ir kļūdījušies, viņi ir bijuši šajās situācijās.
Ar abām valstsvienībām šovasar tiki sešniekā, sasniedzot pēdējo gadu labākos rezultātus!
Pamats abos gadījumos bija saliedētā un mērķtiecīgā komandā. Vīriešu valstsvienībā bija vairāk talanta, sieviešu komandā bijām vairāk tādā nefavorītu statusā, bet kolektīvs bija spēcīgs. Nozīmīgs faktors bija tas, ka abām izlasēm no LBS puses bija nodrošināts viss nepieciešamais profesionālam darbam. Arī mēs, treneri, manuprāt, strādājām labi, lai sagatavotu šīs komandas.
Kā organizēji darbu Ogres klubā, kas vasarā jau sākāt gatavoties jaunajai sezonai?
Man ir ļoti labs kolēģis Uldis Švede, ar kuru mums ir līdzīga filozofija, tāpēc man bija viegli uzticēt viņam komandu šajā laikā. Visu laiku komunicējām, vērtējot, kas bija labi treniņos un pārbaudes spēlēs, bet ļāvu viņam pašam daudz rīcības brīvības. Arī man tā bija, ka savulaik treneris Zībarts Latvijas Universitātes komandā deva iespējas pašam darboties un uzņemties atbildību. Kamēr bijām Stambulā, palīgs man vaicāja, ko darīt tālāk, uz ko atbildēju: izvērtē spēli un pieņem lēmumu, ko tu pats tālāk darītu. Es viņam uzticos un zinu, ka viņš pieņems pareizu lēmumu.
Redzot, kas notiek Latvijas klubos šovasar, Ogri jau jāuzlūko kā godalgu pretendenti!
Tas jau ir kluba vadītāju un žurnālistu kompetencē (smaida). Uz papīra jau visu ko var sarēķināt. Skaidrs, ka kluba vadība mums izvirzījusi augstus mērķus. Mums ir tikai viens princips, ko esmu izvirzījis no pirmās dienas: uzvarēt katru dienu pašiem sevi un domāt tikai par nākamo spēli. Šobrīd tā, ja nemaldos, ir pret VEF, ar ko atklāsim sezonu. Mērķi ir uzlikti, bet, lai tos sasniegtu, ejam soli pa solim.
Kā vērtē pašlaik Latvijas klubos notiekošos procesus, kad vairākās pilsētās pēc pašvaldību vēlēšanām iespējas strauji sarukušas?
Teikšu atklāti, esmu ļoti vīlies šajā situācijā, jo, manuprāt, mēs bijām aizsniegušies līdz līmenim, kad LBL bija desmit sabalansētas komandas un vidējais līmenis bija ļoti augsts. Tas radīja ļoti interesantu čempionātu un labu augsni vidēja līmeņa spēlētāju attīstībai, ko vairāki arī izmantoja, pirms šīs sezonas pārejot uz spēcīgākiem klubiem ar labāku atalgojumu. Pēc pašvaldību vēlēšanām notiekošais rada neizpratni, jo šobrīd pasaulē un Latvijā nav tādas krīzes, kāda bija pirms desmit gadiem. Nomainās pilsētas vadība, un no tā cieš basketbols. Tas šķiet nepareizi.
Esi viens no nedaudziem LBL treneriem bez iepriekšējas spēlētāja pieredzes. Kā veidojusies tava karjera?
Jaunatnes līgā vispār neesmu spēlējis. Organizētu basketbolu sāku spēlēt studiju laikā. Vidusskolā, pārceļoties no Daugmales uz Rīgu, manā klasē mācījās Edijs Šlesers, kurš mani aizrāva ar basketbolu. Ar viņu visu laiku dzīvojām zālē, vasarās – stadionā. Man nav profesionāla basketbola pamatu, tāpēc esmu mācījies no citiem treneriem, no klīnikām, grāmatām, apmeklējot treniņus. Man ir kladēm pierakstu no Ainara Bagatska, Ainara Zvirgzdiņa un citu treneru metodikām un filozofijām. Mani paraugi bijuši Džons Vudens, Mārtiņš Zībarts. Nu jau gadu gaitā man ir izveidojusies manis paša filozofija par to, kādu gribu redzēt basketbolu savas komandas izpildījumā. Man patīk modernais basketbols, kādu šobrīd spēlē Eiropā. Cenšos sevi pierādīt ar smagu darbu, skautingu. Daru to, ko ne visi ir gatavi darīt, jo tas ir laikietilpīgs un apjomīgs process. Katrā komandā ir jābūt četriem melnā darba darītājiem, un es cenšos tāds būt starp treneriem. Ja komandas, kurās to daru, uzvar, tad jau arī mani pamanīs un novērtēs.
Cik grūti bija iesākt kā galvenajam trenerim?
Pašā sākumā, pēc Mārtiņa Zībarta aizbraukšanas uz Krieviju, pirmie gadi kā Latvijas Universitātes komandas galvenajam trenerim bija diezgan smagi, jo nebija tā fona. Nācās īsā laikā savās smadzenēs iedabūt ļoti daudz informācijas. Dažkārt tīri instinktīvi nespēju pieņemt pareizos lēmumus, jo tādās situācijās nekad nebiju bijis. Šobrīd tā pieredze man nāk atpakaļ un ieguldītais darbs atmaksājas.
Kā pievērsies trenera darbam?
Jau sešpadsmit gados sapratu, ka gribu būt treneris. Mani vairāk mudināja ne tie pozitīvie piemēri, bet gan negatīvie, kur man likās, ka treneris tā nedrīkst strādāt ar bērniem. Domāju, kad es būšu treneris, darīšu citādāk. Pēc vidusskolas gribēju iet uz Sporta akadēmiju, bet beigās sanāca, ka aizgāju uz Stradiņa universitāti, kur studēju sabiedriskās attiecības. Izmācījos, agri apprecējos, sāku strādāt reklāmas aģentūrā par projektu vadītāja asistentu, bet paralēli visu laiku mēģināju trenēt dažādas amatieru komandas. Vienā brīdī sapratu, ka jāatrod vakaros laiks un kāds treneris, pie kura varu mācīties. Tas bija Mārtiņš Zībarts, kurš uzreiz atsaucās. Ik vakaru sēdēju pie viņa treniņos, dažreiz palīdzēju, un tur mani pamanīja Kristaps Kozlovskis, kurš bija ielikts par atbildīgo Pārdaugavā basketbola skolā Rīga un meklēja trenerus. Kādu vakaru viņš man piedāvāja trenēt bērnus. Gadu to visu apvienoju, bet tad bija klikšķis, kad nācās pieņemt lēmumu. Pateicu reklāmas aģentūrā, ka eju prom, lai gan man vēl nebija nekādu citu piedāvājumu. Likās, ka trīs četrus mēnešus par iekrāto naudu varu izdzīvot, un tad jau redzēs. Togad Latvijas Universitāte man piedāvāja kļūt par galveno treneri. Sapratu, ka katram dzīvē ir kaut kāds izaicinājums, sūtība. Tev iedod izvēli, un tavā ziņā paliek, pieņemt to vai ne. Tā atbilde nav pareiza vai nepareiza. Tu pieņem to ceļu un ej.
Izlašu treniņu apmeklēšana ir plaši izplatīta prakse?
Atceros, ka savulaik Bagatskis norādīja uz to, ka treneriem izlašu nodarbības ir atklātas, bet intereses praktiski nav! Vienmēr jaunajiem treneriem esmu teicis, ka tas ir labākais veids, kā mācīties. Var par lielu naudu pirkt klīnikas, bet tās neaizstās iespēju vērot konkrēto treneri darbībā. Man tas ir ļoti palīdzējis, un tas ir bijis viens no stūrakmeņiem manām basketbola zināšanām. Vai pašiem ir pietiekami liela iniciatīva to darīt? Vēl šogad pirms Baltijas jūras kausa LBS rīkoja atvērtos treniņus meiteņu un puišu komandām. Trijās dienās varēja noskatīties ap trīsdesmit treniņu, kurus vadīja Uvis Helmanis, Aigars Nerips, Ainārs Čukste, Kaspars Mājenieks, Mārtiņš Gulbis. No katra varēja kaut ko paņemt. Pirmajā dienā bijām kādi padsmit, bet pēc tam tikai pāris treneru.
Kāpēc tā?
Grūti atbildēt. Daudziem ir ikdienas darbi, kurus viņi apvieno ar trenera pienākumiem. Citus tā braukāšana ietekmē. Šādās situācijās man vienmēr galvā skan dziesma Walk a mile in my shoes. Noej jūdzi manās kurpēs, un tad varam runāt. Tāpēc negribu kritizēt citus trenerus par to, kāpēc viņu tur nebija, jo nezinu, kāda ir viņu situācija un iespējas.
Basketbolisti sapņo par spēlēšanu NBA un olimpiskajās spēlēs. Par ko sapņo treneris Visockis-Rubenis?
Man tie sapņi pakāpeniski aug. Sākumā gribēju vienkārši trenēt bērnus, tad nāca Latvijas Universitātes piedāvājums trenēt LBL, kas arī bija mans sapnis, un pat nevarēju iedomāties, ka tur būšu. Gadu gaitā radās iespējas strādāt Latvijas izlasēs. Šovasar piepildīju sapni strādāt individuāli ar Kristapu Porziņģi, kas ir viens no perspektīvākajiem un interesantākajiem talantiem basketbolā pasaules līmenī. Kad man Jānis Porziņģis (Kristapa brālis) teica, ka kādam pirms un pēc treniņiem būs ar Kristapu individuāli jāpastrādā, un vaicāja, vai tas negribētu būt es, uztvēru to kā milzu pagodinājumu un atbildību. Izbaudīju katru treniņu ar viņu, centos tiem maksimāli kvalitatīvi sagatavoties. Ceru, ka arī viņš šovasar varēs paņemt kaut ko no šī darba sev. Tie sapņi jau attīstās. Primāri man gribētos, lai es karjeras laikā ar šo darbu varētu uzturēt ģimeni. Pēc tam gribu iet tik tālu, cik vien varu, izmantojot sev dotās iespējas. Sapņi ir viens, bet vēl svarīgāk ir smagi strādāt. Bieži vien mēs daudz sapņojam, bet neesam gatavi darīt, lai tos sapņus piepildītu.
Ko redzēji Porziņģī, strādājot ar viņu individuāli?
Pirmkārt, jau to, ka viņš ir izcila personība. Cilvēks, kurš mīl basketbolu un izbauda visu procesu. Viņam patīk uzvarēt, un viņš ir gatavs smagi strādāt, lai uzvarētu. Otra lieta – viņš spriedzes apstākļos kļūst vēl stiprāks, ko īpaši varējām novērtēt spēlē pret Turciju. Trešais, viņam ir ļoti augsti cieņas principi. Pats to izjutu, ar viņu strādājot. Esmu Ogres komandas treneris, viņš ir NBA zvaigzne, bet redzēju, ka visu, ko teicu, viņš uztvēra ar cieņu, neņemot vērā to viņa statusu.
Vai piekrīti trenerim Bagatskim, ka šīs komandas pļaujas laiks būs pēc četriem gadiem?
Redzu, ka viņi paši jūt, ka var vēl daudz vairāk, un tā motivācija ļaus visiem spēcīgākajiem savākties kopā vēlreiz. Esam ielikuši kāju durvīs, un pēc diviem vai četriem gadiem tās durvis atvērsim. Jau šobrīd esam starp labākajām Eiropas komandām. Ja turpināsim spēlēt labos klubos, parādīsim to arī ar taustāmu rezultātu, kādu medaļu.
3nieks