Kā skaidro savu tik rezultatīvo sniegumu šosezon?
Man šobrīd ir mazliet cita loma komandā, jo pēdējos gados visur biju izteikts aizsardzības un metiena spēlētājs, bet šeit es varu darīt arī visu pārējo, ko visu dzīvi esmu mācējis. Varu atdot piespēli, spēlēt agresīvi, iet caurgājienā. Karjeras beigu daļā varu atgādināt, kā spēlēju jaunatnes līgā. Varbūt tā man vienmēr bija jāspēlē, bet skaidrs, ka augstākā līmeņa, Eirolīgas, komandās tas nav tik vienkārši. Rīgā varu spēlēt brīvāk un vairāk izbaudīt basketbolu, nebaidoties, ka pēc pirmā garām nomestā metiena mani uzreiz noņems no laukuma.
Lai gan pievienojies komandai kā viens no potenciālajiem līderiem, spēli allaž sāc no soliņa...
Jau sen tie laiki, kad kaut kur gāju pamatsastāvā. Esmu pie tā pieradis, un man tas patīk. Spēlēju tā saukto sesto spēlētāju.
Starpsezonā VEF Rīga komanda izveidota praktiski no jauna. Kā tādā jūtas kapteinis?
Uzskatu, ka tāds modelis ar astoņiem ārzemniekiem, kāds komandā bija pagājušajā sezonā, nav īsti normāls. Man kā skatītājam tas nebūtu interesanti. Kad nācu uz Rīgu, ļoti gribēju, lai komanda būtu latviskāka un veidota uz valstsvienības bāzes. Manuprāt, optimālais modelis ir ar četriem pieciem valstsvienības kandidātiem, pāris jaunajiem un ārzemniekiem. Esam tam tuvu. Nozīmīgi, ka klubam ir sistēma, zem tā ir sporta skola. Ideāli, ja vēl pašiem sava spēļu zāle būtu. Nezinu, vai to piedzīvošu, bet VEF Rīga tādai vajadzētu būt. Tas viss jau arī veido auru ap klubu un piesaista līdzjutējus.
Šosezon spēlē tik labi, ka nācās izšķirties starp divām zvaigžņu spēlēm. Kāpēc izlēmi braukt uz Vienotās līgas spēli Sočos?
Žēl, ka zvaigžņu spēles Latvijas Basketbola līgā un Vienotajā līgā ir vienā datumā, jo labprāt piedalītos abās. Man pašam nebūtu korekti izvēlēties, kurā no tām piedalīties, tāpēc galavārds šoreiz bija klubam. Tas tomēr ir liels gods, ja spēlētāju novērtē tik spēcīgā konkurencē vienā no Eiropas labākajām līgām. Nebūtu smuki, ja neaizbrauktu.
Vai pats gaidīji, ka tiksi ievēlēts Vienotās līgas zvaigžņu komandā?
Iepriekš tam lielu uzmanību nepievērsu, bet, kad pateica, ka būs tāda spēle, pieļāvu, ka varētu tur tikt. Sportisku izaicinājumu tādās spēlēs varbūt nav daudz, taču ne katru dienu gadās uzspēlēt kopā ar tādiem meistariem kā [Maskavas CSKA spēlētāji] Milošs Teodosičs un Nando de Kolo trenera Dimitra Ituda vadībā.
Latvijā nebiji spēlējis desmit gadu. Kas mudināja atgriezties?
Kamēr iepriekšējās sezonas otrajā pusē atlabu pēc traumas, jau vairākus mēnešus dzīvoju Latvijā un biju pie tā pieradis. Arī mazie bija pieraduši, ka esmu mājās, un negribēja, lai kaut kur braucu. Arī ļoti labu piedāvājumu nebija, jo klubi jau nevēlas riskēt ņemt metēju pēc pleca traumas, nezinot par gatavību. Tobrīd piedāvājumu izteica VEF Rīga, un, apspriežoties ar sievu, piekritu.
Kāda ir Latvijas rudens un ziemas ikdiena pēc tik daudziem gadiem Spānijā, Itālijā un Grieķijā?
Kā spēlētājam Rīgā ir ideāli. Viss ir sakārtots, turklāt ikdienā esmu ar ģimeni. Varu aiziet uz teātri vai operu, aizbraukt uz kalnu ar mazajiem. Iepriekš ārzemēs mazliet pietrūka normālās ikdienas ģimenes dzīves. Vienīgais trūkums, ka organisms vēl īsti nevar pierast pie laikapstākļiem, jo gandrīz katru mēnesi esmu mazliet apslimis.
Kādi šķiet latvieši salīdzinājumā ar dienvidniekiem?
Kārtīgi, strādīgi cilvēki. Dienvidos jau viss notiek tādā atpūtas režīmā. Stundiņu pastrādā, tad iet iedzert kafiju vai vīnu. Viņi dzīvi uztver mierīgāk. Te mums tomēr jāsitas katram par savu vietu, jāuztur ģimene. Arī laikapstākļi ir skarbāki. Dienvidnieks uzliek saulesbrilles un gozējas saulītē, bet Latvijā debesis visu laiku ir pelēkas. Tāpēc arī mums smaids sejā nav tik biežs un cilvēki ir drūmāki. Saules šeit pietrūkst. Arī Kazahstānā, kur spēlēju vienu sezonu, lai gan regulāri ir divdesmit grādu sals, teju katra diena ir saulaina, un tas atstāj iespaidu uz cilvēkiem. Tajā pašā laikā mājās ir vislabāk. Lai cik silti un komfortabli justos siltajās zemēs, vienmēr ir patīkami atgriezties šeit.
Kura no ārzemju pieturvietām tev palikusi visspilgtākajā atmiņā?
Noteikti sirdij tuvāka bija Bilbao, kur pabiju vairākas sezonas un iemīlēju šo pilsētu. Bija smagi šķirties, un ļoti smagi ir aizbraukt uz turieni viesos. Tur palika daudz paziņu, bet vēl neesmu tur atgriezies. Kaut kad tuvākajā nākotnē ar sievu plānojam uz turieni aizbraukt. Basketbola ziņā spilgta vieta bija Atēnas. Tas bija tāds augstākais punkts manā karjerā. Katrs spēlētājs jau sapņo tikt augstākajā līmenī. Līdz NBA netiku, bet Panathinaikos spēlēju. To ļoti izbaudīju, jo Eiropā tādi grandi ir uz rokas pirkstiem saskaitāmi. Būtu trīs četrus gadus jaunāks, noteikti tajā līmenī būtu noturējies ilgāk.
Visu sarunu ar Jāni Blūmu, tostarp viņa viedokli par spēlēšanu valsts izlasē, lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!