Ar kādām sajūtām atgriezies mājās pēc klubā pavadītas sezonas?
Vienmēr ir liels enerģijas pieplūdums. Lai kāda aiz muguras bijusi sezona, lai kādas tajā būtu sekmes, ģimenes un draugu satikšana vienmēr rada prieku un patīkamas sajūtas. Mums Itālijas čempionātā ir tāds spēļu ritms, ka sezonā praktiski nav iespējas atbraukt pat uz pāris dienām. Spēlējam pat Ziemassvētku laikā.
Pēc sešiem Redžo pavadītajiem gadiem uz Rīgu vēl brauc kā uz mājām?
Noteikti. Tas nekad nemainīsies, jo šeit esmu izaudzis. Arī Redžo jau sen jūtos kā savējais, turklāt tur nodzīvoju arī visu pagājušo vasaru veiktās kājas operācijas dēļ. Tur man paliek daudz draugu.
Tomēr pagājušā sezona tev tur bija pēdējā?
Jā, jo pēdējā laikā arvien vairāk gribu kaut ko pamainīt, pamēģināt sevi citur. Sadzīviskā ziņā man tur viss ļoti patika, taču sportiskajā ziņā jūtu, ka nepieciešams jauns dzinulis, izaicinājums. Lai nerodas tā sajūta, ka esi aizsēdējies. Arī pieredzējušākie komandas biedri piekrita, ka tas ir tikai normāli. Paliekot vienā vietā pārāk ilgi, arvien grūtāk ir spert nākamo soli attīstības ziņā, tāpēc vidi laiku pa laikam ir noderīgi pamainīt.
Vai Redžo sajuti leģendārā Kobes Braienta, kurš tur spēris pirmos soļus basketbolā, auru?
Pazīstu dažus, kuri jaunatnes vecumā ar viņu kopā trenējās un mācījās, taču nav tā, ka tas tiktu uzsvērts ik uz soļa. Reizēm gan parādās kāds raksts par to. Īpaši jau tad, kad pirms kāda laika parādījās ziņas, ka viņš karjeras beigās varētu vēl atgriezties Itālijā. Tad gan, protams, visi bija ļoti priecīgi un cerēja, ka tā tiešām notiks. Visi ir ļoti lepni par to, ka viņš tur bijis.
Kas ir Redžo kluba panākumu pamatā? Kad aizbrauci, tas cīnījās par palikšanu otrajā līgā, bet pēc tam ne tikai iekļuva elitē, bet izcīnīja arī Eiropas kausu, Itālijas Superkausu un divreiz spēlēja A sērijas finālā!
Man pašam šķiet, ka izšķiroša ir komandas vadības stabilitāte, jo treneri un personāls visus šos gadus īpaši nav mainījies. Manā pirmajā gadā, godīgi sakot, bija visai liels haoss, kā dēļ arī gandrīz izkritām uz trešo līgu. Bija pat lielas svinības par godu tam, ka neizkritām. Nākamajā sezonā praktiski ar to pašu sastāvu tikām pirmajā līgā. Treneris Makss Meneti ļoti lielu uzmanību pievērš cilvēka personībai, ne tam, cik augstu viņš var uzlēkt un cik efektīgi iedankot. Tas atšķiras uz citu Itālijas klubu fona. Komandas ķīmija visus šos gadus bijusi lieliska, bijis ļoti maz iekšējo problēmu. Īpaši jau pēdējās sezonās, kad ar mums bija tādi spēlētāji kā Rimants Kaukēns un Darjušs Lavrinovičs, kuru piemērs un raksturs deva neatsveramu pieredzi visiem.
Itālijas mērogā Redžo ir neliels klubs?
Jā, tā ir neliela pilsēta un neliels klubs, jo četrdesmit divu gadu laikā, kopš tas pastāv, nesen gūtās uzvaras Eiropā un Itālijā bija pirmie tā lielie panākumi. Izmantojām to, ka Itālijas lielās komandas - Trevizo, Boloņa, Sjēna - pēdējos gados pārdzīvo ļoti grūtus laikus.
Ar kādām sajūtām gaidi savu pirmo treniņnometni valstsvienībā, kas pēdējos gados dažādu iemeslu dēļ gājusi secen?
Ar lielu nepacietību. Būt izlasē ir liels gods, un tās noteikti ir ļoti labas emocijas. Iepriekš esmu ļoti izbaudījis spēlēšanu jaunatnes izlasēs. Īpaši jau kopš nokļūšanas Itālijā, jo tad būšana izlases sastāvā savās mājās rada pavisam atšķirīgas sajūtas. Pagājušajā gadā traumas dēļ nevarēju palīdzēt, bet pirms diviem gadiem izvēlējos nestartēt, lai varētu sevi klātienē parādīt NBA [Nacionālās basketbola asociācijas - aut.] komandām.
Toreiz nesaskāries ar pārmetumiem?
Netrūka tādu, kuriem šī izvēle ļoti nepatika. Kritiku pieņemu, taču cenšos izšķirt, kurā viedoklī ir vērts ieklausīties. Tā tomēr ir manis paša dzīve, kurā vislabāk jūtu, kā attiecīgā brīdī ir pareizāk. Esmu patriots un vienmēr esmu vēlējies spēlēt izlasē, tāpēc esmu ļoti priecīgs, ka nu man šāda iespēja ir dota.
Visu sarunu ar basketbolistu Ojāru Siliņu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!