Politika un sports nekad nav pilnībā atdalīti, taču 1980. gadā olimpisko spēļu kontekstā kaislības sita īpaši augstu vilni. Tā bija pirmā reize kopš Otrā pasaules kara, kad politika iejaucās olimpisko spēļu norisē, – pēc Padomju Savienības karaspēka ievešanas Afganistānā 1980. gada 4. janvārī toreizējais ASV prezidents Džimijs Kārters aicināja pasauli boikotēt Maskavā paredzētās spēles, ja vien PSRS neizvedīs savus tankus no Afganistānas, un 20. janvārī Kārters arī paziņoja par spēļu boikotu. Maskava nepiekāpās, un no 1980. gada olimpiskajām spēlēm atteicās ASV, Vācijas Federatīvā Republika (VFR), Kanāda, Japāna, Ķīna. Savukārt Lielbritānijas, Itālijas, Austrijas un vēl vairāku desmitu valstu valdības ieteica saviem sportistiem nebraukt uz Maskavu, pretējā gadījumā aizliedzot viņiem startēt ar savu valstu karogiem.
Tukšas ielas kā karantīnā
Tā bija pirmā reize, kad olimpiāde norisinājās kādā no Austrumu bloka valstīm. Maskava rīkošanas tiesības ieguva otrajā piegājienā, jo cīņā par 1976. gada spēlēm zaudēja Kanādas pilsētai Monreālai. Tolaik olimpiskās spēles uzskatīja par dārgu un ekskluzīvu pasākumu, ko var atļauties vien ļoti bagātas valstis, līdz ar to uz 1980. gada olimpiskajām spēlēm pretendēja tikai Maskava un Losandželosa. Pēc četriem gadiem spēles jau notika Losandželosā, un atbildes gājienā tās boikotēja Padomju Savienības Olimpiskā komiteja. PSRS diktātam pakļāvās Vācijas Demokrātiskā Republika, Polija, Čehoslovākija un citas Austrumu bloka valstis, izņemot Rumāniju un Dienvidslāviju.
Maskavas olimpiādei ar vērienu gatavojās visa valsts. Arī Latvijā rosījās ne tikai sportisti. Jelgavā ražotie RAF mikroautobusi 1980. gada jūlijā kā olimpiskais transports kursēja Maskavas ielās, rūpnīcā VEF izgatavoja tiesāšanas un informācijas aparatūru, telefona centrāles, bet olimpisko spēļu emblēmas autors bija Rēzeknes mākslinieks Vladimirs Arsentjevs.
Padomju Savienības vadība centās visu nodrošināt saviem spēkiem, taču bez rietumu labumiem neiztika. Novorosijskā uzcēla Pepsi Cola rūpnīcu, un olimpiādes laikā pirmo reizi Maskavas veikalos varēja iegādāties populāro rietumus simbolizējošo dzērienu. Olimpiskajos objektos bija nopērkama arī Coca Cola, jo šī kompānija bija Starptautiskās Olimpiskās komitejas oficiālais sponsors. Pirms tam PSRS neredzēti pārtikas fasējumi ieplūda no Somijas. Tajos bija gabaliņos sagriezta desa un siers. Piedāvājumu klāstā bija arī mazās sulas paciņas ar salmiņu sānos un pat somu alus bundžas.
Spēļu laikā ieviesa iepriekš neredzētus drošības pasākumus. Bezpajumtniekus, sociāli bīstamus elementus un vieglas uzvedības sievietes izsūtīja uz bēdīgi slaveno 101. kilometru. Maskavas spēļu laikā Krievijas megapole kā pēc burvja mājiena kļuva pustukša. Līdzīga aina bija vērojama Tallinā, kur norisinājās burāšanas sacensības. Stāsta sporta žurnālists Dainis Caune, kurš 1980. gadā no Tallinas informēja par notikumiem Baltijas jūrā. "Tallinā iebraucām ar vieglo automašīnu un redzētais mūs patiešām šokēja. Ielas bija kā izslaucītas no cilvēkiem. Nedaudz līdzīga aina kā Covid-19 karantīnas laikā Rīgā. Pārsteidzošākais, ka lielu rosību nemanīja arī uz ūdens. Pirms gada biju vērojis starptautisko regati Tallinā, kas līdzinājās mūsdienās notiekošajām testa sacensībām olimpiskajos objektos. Tad jūrā uz jahtām varēja saskatīt tik daudzu valstu karogus…"
Priekšplānā jebkurā gadījumā izvirzījās notikumi sporta arēnās. PSRS interesēs bija parādīt, ka olimpiskajās spēlēs sasniegti patiešām augstvērtīgi rezultāti – Maskavas olimpiskajās spēlēs tika laboti 38 pasaules un 74 olimpiskie rekordi. Visvairāk medaļu ieguva PSRS sportisti, kuriem kopumā bija 195 godalgas (80 zelta + 69 sudraba + 46 bronzas). Otra ražīgākā valsts bija VDR ar 126 (47+37+42) medaļām. No individuālajiem panākumiem jāizceļ PSRS vingrotāja Aleksandra Ditjatina astoņas medaļas, no kurām trīs bija zelta. Pirms viņa nevienam vingrotājam nebija izdevies tik liels medaļu ķēriens. Padomju peldētājs Vladimirs Saļņikovs ieguva trīs zeltus un pirmo reizi 1500 metru distanci veica ātrāk par 15 minūtēm (14:58,27).
Maskavas olimpiskās spēles pēcāk tika sauktas arī par ķīmiķu spēlēm, jo pār sasniegtajiem rezultātiem vēlās ļoti liela aizdomu ēna. Tas bija laiks, kad sporta nozares labā pastiprinātā režīmā darbojās ķīmiskās laboratorijas. Viens no Latvijas olimpiešiem Maskavas spēlēs neslēpj, ka pirms analīžu nodošanas viņam rokā iespiesta cita mēģene. Uz iebildumu, ka viņam nav šaubu par negatīvu iznākumu dopinga pārbaudē, "labvēlis" norādījis, ka jebkurā gadījumā viņa dotā mēģene būšot drošāks variants, jo piepildīta bērnudārzā.
Kūlas zelts ar validola piegaršu
Maskavā startēja lielākais Latvijas sportistu skaits (13) PSRS izlases sastāvā olimpiskajās spēlēs. Pēc Latvijas Olimpiskās komitejas datiem Tokijas 1964. gada olimpiskajās spēlēs piedalījās 15 Latvijas sportistu, bet pieci no viņiem spēkojās zem Austrālijas karoga. Četri Latvijas olimpieši – šķēpmetējs Dainis Kūla, basketboliste Uļjana Semjonova, volejbolists Pāvels Seļivanovs un burātājs Aleksandrs Muzičenko – no 1980. gada olimpiādes Rīgā atgriezās ar zelta medaļām kaklā.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!