Holdena efekts
Es pats nekad neesmu atbalstījis iespējamu ārzemnieku naturalizēšanu sporta valstsvienībās, ja vien šiem potenciālajiem papildspēkiem nav tik tiešām spēcīgas radniecības saiknes ar Latviju. Diemžēl Starptautiskās Basketbola asociācijas (FIBA) noteikumi ne tikai pieļauj šādus gadījumus, bet arī neatrod nekādus pretargumentus to interpretēšanai, kā rezultātā virkne komandu savu valstu pases bez minstināšanās dala spēlētājiem, kuriem nereti ne tikai trūkst radniecīgu saikņu ar konkrēto valsti, bet dažkārt viņi tajā pat iepriekš nav kāju spēruši. Rezultātā esam nonākuši pie izkropļotiem nacionālo valstsvienību turnīriem, kur vairāk nekā pusē komandu toni nosaka par to labi atalgots amerikānis un pat ar tik bagātīgu spēlētāju resursu esošas valstis kā Spāniju līdz titulam aizved Lorenso Brauns.
Spēlētāju naturalizācija notika arī pirms tam, taču, šķiet, pirmais pamatīgais klikšķis – paga, vai tad var arī tā?! – notika 2007. gadā, kad "broču" atklātā Džona Roberta Holdena pēdējo sekunžu metiens finālspēlē pret Spāniju atnesa Krievijai sensacionālu Eiropas meistaru titulu. Tobrīd mums, skatoties no malas, tas vēl šķita interesanti, taču divus gadus vēlāk, kad tepat Arēnā Rīga Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālā "jaunkrieviete" Bekija Hemona satrieca Latvijas sieviešu basketbola zelta paaudzes sapni par tikšanu uz Pasaules kausu, smiekli vairs nenāca. Tāpat kā 2013. gadā Slovēnijā, kad Latvijas basketbolistu noskatīto Pasaules kausa ceļazīmi pārķēra Jūdžina Džetera diriģētie ukraiņi, un 2019. gadā Podgoricā, kur izšķirošajā kvalifikācijas spēlē kāju priekšā aizlika Dereks Nīdems un Melnkalnes izlase, vai 2020. gadā pēc "bulgāra" Dī Bosta pliķa un netikšanas pat uz Eiropas čempionāta finālturnīru. Šādu un līdzīgu piemēru bijis daudz, tostarp arī pēdējā laika spēcīgākās Latvijas izlases 2017. gada Eiropas čempionāta ceturtdaļfināla zaudējums Slovēnijai, kur ne jau tikai Lukas Dončiča "zilie" tālmetieni ļāva topošajiem čempioniem pārvarēt latviešu barjeru. Manuprāt, vēl nozīmīgāku lomu toreiz nospēlēja Entonijs Rendolfs, kuram slovēņu pase tika iešķiebta teju finālturnīra priekšvakarā. Protams, varam teikt, ka visās šajās spēlēs mūsu basketbolistu rokās un kājās bija iespējas uzvarēt arī bez saviem "rendolfiem", taču zaudējumu allaž pavadīja pamatīga netaisnības sajūta – par uzvaru konkurējošās nacionālās komandas šajās spēlēs nebija vienlīdzīgās pozīcijās.
Panākumi rada uzrāvienu
Līdzīgi kā lielas daļas Latvijas basketbola sabiedrības publiskos izteikumos, arī manī parasti dominējusi pārliecība, ka labāk kuļamies pašu spēkiem, nevis gūstam kādu uzvaru vairāk ar svešķermeni komandā, tomēr vadošo spēlētāju karjeras līkne pēc valstsvienību labākajiem panākumiem liek aizdomāties. Tieši pēc ceturtās vietas izcīnīšanas 2007. gada Eiropas čempionātā un dalības 2008. gada olimpiskajā turnīrā izlases līdere Anete Jēkabsone-Žogota izpelnījās iespēju spēlēt Sieviešu Nacionālajā basketbola asociācijā, Gunta Baško, Zane Tamane un Ieva Kubliņa regulāri sāka spēlēt vadošās Eirolīgas komandās, bet vēl vairākām sportistēm pavērās labas karjeras iespējas Eiropā. Jānis Strēlnieks un Dairis Bertāns Eirolīgas gaisotni bija apostījuši jau pirms 2017. gadā sasniegtās piektās vietas Eiropā, taču tikai pēc tās viņi nokļuva ambiciozajās Milānas, Pireju un Maskavas komandās, bet uzreiz pēc šī panākuma Eiropas spēcīgākajā klubu turnīrā debitēja Jānis Timma, Rolands Šmits un pat Žanis Peiners. Jūs sakāt, ka viņi to būtu panākuši arī bez valstsvienības sastāvā sasniegtā rezultāta? Daži no viņiem, bez šaubām, tur nokļūtu, bet domāju, ka ne tuvu ne visi. Pēdējos gados Latvijas sporta līdzjutēji spilgti parādījuši, cik ļoti izsalkuši pēc valstsvienību panākumiem turnīros. To varējām novērtēt gan hokejistiem šajā pavasarī izcīnot bronzas godalgas pasaules čempionātā, gan arī Arēnas Rīga tribīnēs basketbola izlases mājas spēlēs Pasaules kausa kvalifikācijas ciklā. Protams, nav nekādu garantiju, ka viena spēlētāja pievienošanās izlasi paceltu līdz godalgu pretendentu statusam, taču iepriekš šādai lomai apsvērtā Šeja Pedija vai viņas līmeņa saspēles vadītāja šovasar dāmu valstsvienībā būtu ļoti spēcīgs papildinājums situācijā, kad pēc Elīnas Babkinas karjeras beigām šajā pozīcijā pēkšņi pietrūka atbilstošas kvalitātes spēlētājas. Tā vietā, lai atrastos starp spēcīgām pretendentēm uz dalību nākamā gada olimpiskajā turnīrā Parīzē, basketbolistēm priekšā pārdomu pilns periods līdz nākamajai kvalifikācijai, visticamāk, ar pamatīgi atjauninātu komandu un kārtējo neizmantotas iespējas sajūtu.
Mēs nevaram piespiest konkurentus spēlēt pēc, mūsuprāt, godīgiem noteikumiem, un nekas neliecina, ka FIBA šajā situācijā meklētu atpakaļceļu. Varbūt tomēr jāizšķiras par cīņu ar visiem atļautajiem līdzekļiem, jo līdzšinējā pieredze rāda, ka to neizmantošana mūs atstājusi ļoti neizdevīgās pozīcijās.
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze jūlija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!