Solījumi, ko Ķīnas kompartija deva pirms 2008. gada spēlēm, ka tiks sakārtoti cilvēktiesību jautājumi un valsts cilvēciskās attieksmes ziņā pacelsies citā līmenī, neīstenojās, notika pat pretējais. Protams, pasaules lielajos medijos par to neviens plaši nerunāja. Lielākā daļa lielo mediju jau sen ir Ķīnas kompartijas nopirkti, jo tiem šajā valstī ir sava interese un finansiāli plāni, un tas savā ziņā uzliek pienākumu paust Ķīnas kompartijas viedokli. Tie daži mediji, kas savu sirdsapziņu nav pārdevuši, ir nedaudz par mazu, lai spētu būtiski ietekmēt pasaules viedokli.
Par to, kas notiek Ķīnā, atklāti sāku runāt pēc Turīnas olimpiskajām spēlēm – tas bija laiks, kad pasaule uzzināja par tur pastāvošu koncentrācijas nometņu tīklu un ĶKP sankcionētu, masveidīgu orgānu piespiedu izņemšanu, bieži vien cilvēkam vēl dzīvam esot. Un tas nebija atsevišķu noziedznieku darbs, bet gan tā laika Ķīnas kompartijas vadītāja Dzjana Dzemiņa pirksts, kurš nāves mašīnu iedarbināja visas valsts līmenī. Citviet pasaulē daudzi par to smīkņāja, citi vien mirkšķināja acis, vēl citi teica: "Kāda mums daļa par to, kas notiek Ķīnā." Pagājis jau vairāk nekā 15 gadu, bet situācija nav kļuvusi pat nedaudz labāka. Represiju metodes, kas no 1999. gada tiek vērstas pret Faluņdafa praktizētājiem, gājušas tikai plašumā, apspiežot arī citas kompartijai neērto cilvēku grupas. Turklāt pēdējie divi gadi parādījuši, ka Ķīna nebūt nav tālu arī no Latvijas – mēs visi šobrīd esam ĶKP vīrusa, saukta arī par Covid-19, liecinieki. Tas mūs un pārējo pasauli varēja arī neskart, ja mēs būtu spējuši būt saprotošāki un cilvēcīgāki, raugoties uz to cilvēku ciešanām. Šim visam redzu lielas kopsakarības. Ja citādā veidā nespējam saprast, ka vairs nav tādas pasaules malas, kur cilvēka dzīvībai nav vērtības, kādā brīdī šis jautājums vienkārši tiek nolikts tepat deguna galā. Tagad esam, kur esam, – ar ĶKP vīrusa mutācijām, mājsēdēm, ierobežojumiem un visu pārējo. Tas mūs skar vistiešākajā veidā. Sajūtu līmenī redzu dziļas kopsakarības ar to, kas notiek pasaules tendencēs – skriešana pēc naudas, varas un visa pārējā, ko skaisti ietērptu pasniedz Ķīnas kompartija. Visam ir sava cena, ko maksājam jau šobrīd. Jo vairāk labumu mēģināsim izvilkt no sarkanā dēmona migas, jo bēdīgāks sagaida iznākums.
Kā olimpietim man bija skumji dzirdēt, ka Ķīnai sniegta otrā iespēja rīkot olimpiskās spēles. Sarežģīti saprast, kāds vadmotīvs bija šī lēmuma pieņemšanā iesaistītajiem cilvēkiem. Manuprāt, Ķīnas kompartijai ar olimpiskām un cilvēciskām vērtībām ir maz kā kopīga. Taču ceru, ka šis sarežģītais laiks kaut kādā veidā saliks lietas pa plauktiņiem un cilvēkiem, kuriem vēl ir sirds un dvēsele, tās tiks atvērtas, lai ieraudzītu īstenību. Pēdējie gadi rāda, ka Ķīnai piešķirtās tiesības rīkot 2022. gada olimpiskās spēles problēmas nemazināja, bet gan parādīja režīmam, ka tas var rīkoties, kā vien vēlas, un liela daļa pasaules tāpat klanīsies tā priekšā sava pašlabuma vārdā. Saasinātais Taivānas jautājums, Honkongas īpašā statusa likvidēšana, uiguru genocīds Siņdzjanā un Pasaules Veselības organizācijas ietekmēšana, kas sākotnēji bija Ķīnas rupors, paziņojot, ka nekādu pandēmijas draudu nav. Tajā pašā laikā tika izolēts viss Uhaņas reģions un noslēgti Ķīnas iekšējie avioreisi, bet atļauti lidojumi uz citām pasaules valstīm, ļaujot ĶKP vīrusam ātri izplatīties pa visu pasauli. Tā ir neiedomājami ciniska rīcība, pret kuru citām pasaules valstīm vajadzētu vienkārši saņemties un teikt:
"Pietiek! Tas mums nav pieņemami. Būs jānes atbildība!" Skaidrs, ka svarīga ir finansiālā puse. Savu naudu tur ieguldījušas daudzas pasaules vadošās kompānijas, Ķīnu izveidojot par lielu rūpnīcu ar lētu darbaspēku, kas nebūt nav lēts, ja skatāmies no cilvēciskās puses. Neviena no šīm kompānijām negrib šo naudu pazaudēt. Tiesa, vairākas valstis, piemēram, Japāna, Dienvidkoreja u.c., veikušas cienījamus un tālredzīgus soļus, savām kompānijām piedāvājot lielu finansiālu atbalstu, lai tās rūpnīcas pārceltu atpakaļ mājās. Protams, ne visām nācijām ir tāda rocība un iespējas. Jebkurā gadījumā tas, ko redzu šobrīd, jau vairs nav naudas, bet sirdsapziņas jautājums. Es uz Ķīnu nebrauktu, ja nejustu atbildību mūsu sportistu priekšā, bet esmu izdarījis izvēli atrasties blakus komandai un darīt visu, lai sportisti varētu sasniegt savus mērķus. Tāpēc būšu Pekinā, tomēr šīs spēles paliks skumīgākais nospiedums manā kā olimpieša atmiņā. Neesmu vienīgais, kurš par to runā. Nesen izcilā kamaniņu braucēja Natālija Geizenbergere stāstīja, kā Ķīnā izturējušies pret vācu komandu. Vairākās komandās it kā konstatēti Covid-19 gadījumi, kas pēc Eiropas standartiem nebūtu uzskatāmi par pozitīviem, jo testēšanas sistēmas kritēriji tur atšķiras (un pirms iekāpšanas lidmašīnā Frankfurtē visiem testi bija negatīvi). Līdz ar to šīs komandas kā kontaktpersonas tika norobežotas savos viesnīcas numuros – kā krātiņos bez iespējām iziet svaigā gaisā vairākas dienas pēc kārtas. Šī bija iespēja ārvalstu sportistiem ieraudzīt aisberga mazo redzamo daļiņu par to, kāda patiesībā ir dzīve Ķīnā. Cilvēkiem, kuri dzīvojuši Rietumu demokrātijā un saprot tās vērtības, tas vairs nav pieņemami. Šobrīd uz to visu gan skatos mazliet citādi nekā 2008. gadā. Tolaik pasaule vēl nespēja noticēt, ka Ķīnā tiešām izņem orgānus no dzīviem cilvēkiem un tiek uzturēts koncentrācijas nometņu un koordinēts hospitāļu tīkls. Par mani tolaik smējās un teica, ka tās visas ir izdomātas blēņas. Nu situācija ir citāda, un cilvēki par to zina, par to runāts ļoti daudz. Kā uz to tālāk skatīties un rīkoties, ir katra paša personīga izvēle. Visu cieņu valstīm, kas oficiāli paziņojušas, ka uz Pekinas spēlēm nesūtīs savas augstākās amatpersonas, tādējādi parādot, ka tām šāda cilvēktiesību situācija Ķīnā nav pieņemama, tajā pašā laikā neliedzot sportistiem piedalīties četrgades svarīgākajās sacensībās. Ceru, ka arī Latvija rīkosies tāpat. Skaidrs ir viens – uz SOK uzvalka paliks liels kauna traips. Bet arī ticu, ka šī beidzot būs kārtīga vēstures mācība, lai nākotnē vairs šādas kļūdas nepieļautu.
Kad šoruden olimpiskajā trasē aizvadījām pirmos treniņus un Pasaules kausa posmu, skaidrs, ka ceļi, pa kuriem mūs veda, bija rūpīgi izplānoti. Ja es nezinātu ĶKP virtuvi un nebūtu studējis vēsturi, kā arī runājis ar cilvēkiem, kuri paši tur pabijuši un savām acīm to redzējuši, šķistu, ka par mums ļoti rūpējas! Taču patiesībā tas ir teātris, lai, no turienes aizbraucot, mēs stāstītu vien to, ko vēlas dzirdēt ĶKP. Ķīnas kompartijai olimpiskās spēles ir tikai un vienīgi politisks solis, propagandas rīks, lai pašu tautai parādītu partijas varenību. Protams, arī lai pasaules priekšā izrādītos ar savām materiālajām iespējām. Ne jau tāpēc, lai sarīkotu lielākos sporta svētkus pasaulei, bet vienkārši, lai uzspodrinātu savus uzplečus tautas priekšā un cilvēki neapšaubītu, ka tā ir vienīgā un pareizā vara, kāda Ķīnas tautai nepieciešama. Skumji apzināties, ka SOK svilpo pēc tās pašas stabules. Kaut vai pēc skandalozā gadījuma ar Ķīnas tenisisti Penu Šuai. Sieviešu tenisa asociācija (WTA) pēc sportistes pazušanas bija sacēlusi troksni, lai uzzinātu, kas ar viņu noticis, bet ĶKP izspēlēja dīvainu teātri ar komunikāciju caur SOK, kaut gan tie, kas gribēja runāt ar pašu tenisisti, bija WTA. Protams, man nav zināmas visas notikušā detaļas, bet skaidrs, ka patiesība var izrādīties līdzīga kā daudziem citiem disidentiem, kurus pēc nopietnas psiholoģiskas un fiziskas apstrādes nosēdina kameras priekšā, lai viņi nosūtītu savu atzīšanās vai lieliskas pašsajūtas vēstījumu.
Šo un citus rakstus lasiet žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!