Organiska dzīves daļa
Līdz piektajai klasei nodarbojos ar orientēšanos, pēc tam pievērsos vieglatlētikas daudzcīņai, bet ap desmito klasi pirmoreiz izmēģināju triatlonu – abi mani vecāki tolaik strādāja laikrakstā Diena un Kandavā notikušajās Dienas sporta spēlēs viens no uzdevumiem bija simboliska triatlona veikšana. Trenējoties vieglatlētikā, biju fiziski labi sagatavots un tajās sacensībās uzvarēju. Uzsākot studijas, interese par vieglatlētiku zuda, dažreiz uzspēlēju futbolu un hokeju, līdz izvirzīju apņemšanos – kamēr nenolikšu tiesības, hokeju nespēlēšu. Tiesības tā arī kādu laiku vēl neieguvu, bet atradu triatlonu, kurā atgriezos gandrīz desmit gadus pēc pirmās izmēģināšanas. Man vienkārši gribējās kaut ko darīt! Līdz ar to 2007. gadā nopirku savu pirmo šosejas velosipēdu, sāku braukt sacensībās un paralēli arī interesēties par notiekošo profesionālajā riteņbraukšanā.
Nekad neesmu bijis dižs sportists, bet sports kļuvis par organisku dzīves daļu un nespēju sevi bez tā iedomāties. Šobrīd triatlons man ir ierobežots muguras traumas dēļ, bet ar velosipēdu varu braukt un labprāt to arī daru. Aizraujoties ar triatlonu, tam dažbrīd bija pakārtota visa mana dzīve. Iesaistījos ambiciozajā Ironman.lv komandā, arī mani rezultāti bija pietiekami labi un 2–3 gadus dažbrīd trenējos pa 16 stundām nedēļā. Man ir paveicies ar ģimeni, kas sākumā šo triatlona aizraušanos pieņēma, bet nesaprata, tomēr vēlāk, kad viņiem regulāri vajadzēja braukt līdzi uz sacensībām, arī saprata – tur allaž valda forša atmosfēra. Divreiz mūžā esmu sācis gatavoties pilnās distances triatlonam jeb Ironman, bet abas reizes sanācis satraumēties, tāpēc vismaz šobrīd šo sapni esmu nolicis plauktiņā. Līdz ar to tik apjomīgi trenēties beidzu, kaut arī turpinu uzskriet un papeldēt. Pirmoreiz profesiju mainīju 2012. gadā, kad man bija foršs un interesants darbs reklāmas aģentūrā, bet vienā brīdī sajutos izsmelts. Tas sakrita ar brīdi, kad veikalos Trek un Maratons meklēja vadītāju. Es tur pats biju klients, mēs viens otru labi pazinām un izlēmu, ka iešu strādāt veloveikalā, tirgojot savu kaislību pret sportu. To darīju piecus gadus un šo periodu ļoti izbaudīju. Tieši tolaik arī sākām sadarboties ar manu šī brīža kolēģi un partneri Aigaru Paegli, kurš pats bija aizgājis no darba bankā un uzsācis velo ceļojumu biznesu – jau tad kopā organizējām braucienus un seminārus. Arī pēdējos gados atvaļinājumu laikā mēdzu pievienoties viņa braucieniem, visu laiku apgrozījos kaut kur netālu, līdz šajā pavasarī viņš man zvanīja un aicināja palīgā, jo darba kļuvis tik daudz, ka netiek galā. Šis zvans atkal sakrita ar brīdi, kad jutu, ka darbā stagnēju, nesapratu, kur virzīties uz priekšu. Paņēmu laiku pārdomām, jo bija skaidrs, ka turpmāk vajadzēs pusi laika pavadīt prom no ģimenes. Tomēr sieva pateica, lai daru iecerēto, jo tā ir mana sirdslieta, un nākamajā rītā atzvanīju, pasakot, ka esmu gatavs.
Piedalīties var ikviens
HC Bike Tours ir veloceļojumu uzņēmums, kas nevis pārdod gatavas tūres, bet gandrīz katra tūre tiek individuāli izstrādāta lielākai vai mazākai domubiedru kompānijai. Saviem viesiem prasām, kur viņi vēlas braukt, cik ir fiziski labi sagatavoti, un pēc tam individuāli pielāgojam maršrutu. Pavasarī un rudenī parasti uzturamies Maljorkā, kur čum un mudž ar eiropiešu un amerikāņu riteņbraucējiem, – tur ir perfekti un daudzveidīgi ceļi, lieliska attieksme no autovadītājiem. Savukārt vasaras sezonā mūsu ceļojumi notiek visā Eiropā. Es pats gan šovasar biju tikai Francijā, bet mans kolēģis izbraukāja gandrīz visu rietumu un centrālo Eiropu. Nākamgad mūsu plānos, iespējams, ir pat Somija, kas būs līdz šim tālākais galamērķis ziemeļos.
Esmu pavadījis pirmo pilnvērtīgo sezonu, sapratis, kāda ir darba garoziņa, bet tas joprojām man sniedz milzīgu kaifu. Kā saka daži draugi, tu jau nestrādā, bet visu laiku esi atvaļinājumā. Tā arī ir, nodrošinu, lai cilvēkiem atvaļinājumā būtu patīkams un foršs piedzīvojums, un no tā gūstu baudu. Turklāt man ir milzum daudz laika pašam braukt ar riteni foršās vietās. Mūsu tūres domātas ikvienam, kam gribas un patīk braukt ar riteni. Klienti lielākoties ir amerikāņi, austrālieši, kanādieši, vecumā 35+, kuriem velosports ir organiska dzīves sastāvdaļa, tāpēc viņi daļu vai pat visu savu atvaļinājumu pavada, braucot ar riteni. Tomēr ne tikai, jo bijušas arī dāmas ar tā saucamajiem tūrisma velosipēdiem.
Blakus elkiem
Šīs sezonas laikā esmu piedzīvojis daudzus spilgtus ceļojumus, bet viens no atmiņā paliekošajiem noteikti bija nesenais ar riteņbraukšanas zvaigznēm. Šo piecu dienu nometni Maljorkā rīkoja Lensa Ārmstronga uzņēmums, kas palīdz cilvēkiem saglabāt aktīvu dzīvesveidu. Visu organizēja amerikāņu kompānija, bet mēs nodrošinājām maršruta plānošanu un tehnisko atbalstu uz vietas.
Par Ārmstrongu var teikt, ko grib, bet viņš riteņbraukšanas biznesu apgrieza kājām gaisā, domāju, Lenss uz riteņa dabūjis vairāk cilvēku nekā jebkurš cits. Turklāt nav mazsvarīgi, ka beigās viņš spēja visas savas cūcības atzīt! Šogad viņa nometnei pievienojās arī Bredlijs Viginss un Marks Kavendišs, kurš joprojām ir aktīvs riteņbraucējs un nākamgad cer beidzot pārspēt Tour de France rekordu posmu uzvarās. Savukārt jau otro gadu ar viņiem brauca Ārmstronga karjeras sīvākais sāncensis Jans Ulrihs. Cik saprotu, viņam pēc karjeras gāja ļoti smagi, bet bijušie sāncenši viens otru pavelk uz augšu, pastumj uz priekšu, pastutē. Redzēju, ka viņi joprojām ir labā formā, savā starpā nepārtraukti jokojas, valda lieliska ķīmija, kurā nav grūti iejusties arī cilvēkiem no malas. Viedokļi par šiem cilvēkiem ir dažādi, bet es uz to skatos veselīgi, man viņi joprojām ir elki. Šīs nometnes laikā mans uzdevums bija busiņā vest līdzi ēdamo, dzeramo, labot riepas tiem, kuri saduras. Zīmīgi, ka ar pārbaudījumiem sākās jau pati pirmā diena, kad vispirms bija nepieciešams seram Viginsam saregulēt ātrumus, mirkli pirms starta Ārmstrongam radās vajadzība pārtīt stūres lentu, bet jau pēc nobrauktiem 5–6 kilometriem Viginsa dēlam bija "mīkstais". Momentā tiku visā iemests iekšā un tobrīd jutos tiešām labi.
Patiesībā viņi ir tikai vieni no daudziem cilvēkiem, kurus savā darbā satieku, – visu laiku saskaros ar jauniem cilvēkiem un mūs vieno mīlestība pret riteņbraukšanu. Vienā no šīs nometnes dienām, braucot kalnā, augumā raženais Viginss bija iepalicis un pirms došanās lejā ieraudzījām čaļus Ineos komandas formās. Bredlijs piestāja un izrādījās, ka tie ir Ričijs Ports un Geraints Tomass. Neesmu liels zvaigžņu mednieks, bet agrā pavasarī šeit var satikt gandrīz ikvienu. Viens ir viņus skatīties televizorā, pavisam cita sajūta rodas, kad šie sportisti tev pabrauc garām – tad saproti atšķirību starp sevi un profesionālo riteņbraucēju. Vari justies ļoti jaudīgā formā, bet brīdī, kad redzi, cik profi precīzi un labi brauc kalnā augšā un no tā lejā, saproti, kādi pārcilvēki viņi ir.
Šī gada pēdējās grupas uzņemsim novembra pirmajās divās nedēļās, kad Maljorkā vēl būs ap 20–25 grādiem, bet tad sāksies plānošanas laiks, kurā gatavosim nākamā gada tūru plānus, zīmēsim maršrutus, palikšanu, klientu sagaidīšanu. Sezona atsāksies martā un ilgs līdz nākamajam novembrim. Paziņas un bijušie kolēģi ik pa brīdim pajautā, kā man veicas jaunajā darbā, vai kaut ko nenožēloju, kā mainījusies dzīve. Un katram mierīgu sirdi un ar smaidu varu atbildēt, ka sen neesmu juties tik brīvs un laimīgs. Ikviena diena ir atšķirīga, arvien satieku jaunus cilvēkus, mācos spāņu valodu, veidoju jaunas pazīšanās un jūtos savā ādā un savā vietā. Daudzus arī iedrošinu spert soli sava sapņu darba vai dzīves aicinājuma virzienā. Ne vienmēr tas ir viegli un arī man pirmie mēneši prom no mājām bija morāls pārbaudījums, taču nu jau ar ģimeni kaļam plānus pārcelties uz dzīvi Maljorkā, lai šo piedzīvojumu varētu baudīt visi kopā.