KĀ TRĪSDESMIT PIEKTAJĀ GADĀ
Basketbolistes gatavojas savam desmitajam uznācienam uz Eiropas čempionāta lielās skatuves. Laika posmā starp 2005. un 2019. gadu latvietes tur bija starp galvenajām aktrisēm un nopelnīja iespēju sevi pieteikt arī zem olimpiskajiem riņķiem un Pasaules kausa finālturnīrā. Tiesa gan, deviņdesmitajos gados starp TTT kluba izcilības laikmetu un mūsdienu zelta paaudzes uznācienu Latvijai savas pozīcijas kontinenta dāmu basketbola elitē vajadzēja izplēst ar zobiem un nagiem.
Pirmie divi mēģinājumi pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas kvalificēties Eiropas čempionāta finālturnīram bija neveiksmīgi. Pirms 1995. gada meistarsacīkstēm trenera Jura Garkalna vadībā tika sasniegta kvalifikācijas otrā kārta, taču tajā nācās palikt aiz Horvātijas, Itālijas, Lietuvas un Ungārijas izlasēm. Divus gadus vēlāk finālturnīrs tika paplašināts no astoņām līdz divpadsmit komandām, taču skarbajā kvalifikācijas turnīra pirmajā kārtā Ankarā, kur septiņās dienās vajadzēja izspēlēt septiņas spēles, latvietes Ināra Vāveres vadībā palika sestajā vietā. Šajos turnīros gan nostiprinājās kodols, ko treneris Aivars Vīnbergs aizveda uz 1999. gada Eiropas čempionātu Polijā un tur izcīnīja devīto vietu. "Tas, protams, bija liels notikums un panākums, lai gan es to nesauktu par pārsteigumu. Patiesībā komanda tobrīd bija ļoti kvalitatīva pat salīdzinājumā ar tām meitenēm, kuras izlasē ir šobrīd," atminoties ceturtdaļgadsimtu senos notikumus, treneris Vīnbergs norāda uz tā laika līderēm Diānu Skrastiņu un Ievu Tāri – uzbrucējām ar augumu virs 185 centimetriem. "Tāpat bija Ilze Ieviņa, Dace Krūmiņa, Anda Jēkabsone, kuras jau spēlēja labā līmenī. Savukārt Ilze Ose saspēles vadītājas pozīcijā bija starp izlases līderēm vēl ilgus gadus vēlāk." Salīdzinot basketbola kvalitātes, latvietes iederējās starp finālturnīra dalībniecēm, taču, ja vērtē komandas nodrošinājumu, tā tobrīd vēl bijusi bērnu autiņos. Treneris nu jau ar smaidu tā laika basketbola vadības attieksmē atsevišķus elementus nevairās pielīdzināt tiem, kādi mākslas filmā Sapņu komanda 1935 atainoti pirmo Eiropas čempionu ceļā uz panākumiem. "Protams, ne tik vulgāri, kā filmā parādīti to laiku notikumi un varas vīru mēģinājumi izvairīties no izlases atbalstīšanas, taču jāņem vērā, ka deviņdesmitajos gados Latvijas basketbols dzīvoja visai trūcīgos apstākļos, tāpēc katra sieviešu basketbola prasība, kas varēja atņemt kādus līdzekļus vīriešu basketbolam, tika uztverta saasināti."
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!