Par vēju gan nevar sūdzēties, tas ir ļoti labs. Dienā uz ūdens pavadu pāris stundu. Man kā sportistam koronavīruss ikdienu nav pārāk ietekmējis, bet kā trenerim – ļoti. Sporta skolas Rīdzene paspārnē joprojām treniņus rīkot nevaram, un tas ir nedaudz jocīgi, jo citur āra nodarbības atļautas. Ceru, drīz tas mainīsies, jo tomēr strādājam svaigā gaisā un pie dabas – tā ir mūsu arēna. Arī pats sportā vēl esmu aktīvs un vairāk sevi saucu par peldošo treneri. Savas zināšanas gribu nodot tālāk, lai veidojas mūsu jaunie čempioni.
Revolūcija ūdenssportā
Pandēmijas laikā kopā ar manu desmit gadu veco dēlu praktizējam vindfoilu (windfoil – angļu val.), kas jau 2024. gadā Parīzē būs olimpisko spēļu programmā. Šajā vindsērfinga disciplīnā foils jeb zemūdens spārns dēlim ļauj pacelties virs ūdens. Kādam varbūt tas ir jaunums, bet pats ar šo brīnumu braucu jau trīs gadus, un pasaulē tas šobrīd ir milzīgs trends. Arī jebkuram braucējam šis dēlis ir liels izaicinājums, bet kopumā to var apgūt diezgan ātri. Svarīgi, kāda bāze ielikta pašā sākumā, vindsērfingu uzsākot. Ar tādu pie mums brauc pat desmitgadīgi puikas, un viņiem tas nešķiet nekas sarežģīts. Līdzsvars gan nepieciešams, sanāk pat neliela akrobātika. Foila mastam nepieciešams pat 90–100 centimetru dziļums, tā ka labākās vietas, kur ar to nodarboties, ir ezers vai atklāta jūra. Pāris reižu tuvāk krastam esam ielēkuši sēklī. Tā var vēl apmest salto un salauzt dēli. Lielākos viļņos foilot arī ir grūtāk nekā rāmākā ūdenī.
Foils ir revolūcija ūdenssporta pasaulē, kas paver pavisam citu diapazonu. Ar to tagad var nodarboties arī vietās, kur ir silts, bet nav tik liela vēja. Kopā ar talantīgākajiem audzēkņiem pirksim sešus olimpiskos foilus – trīs jauniešu un trīs pieaugušo. Man ir plāns izveidot nopietnu komandu, lai censtos kaut ko paveikt 2024. gada olimpisko spēļu atlasē. Ļoti ceru, ka šim projektam izdosies arī piesaistīt valsts un federācijas atbalstu. Strādāsim ar mūsu rīcībā esošajiem jauniešiem, jo četru gadu laikā nav iespējams no nulles sagatavot sportistu olimpiskajām spēlēm. Sporta skolā mums ir daudz aktīvu un perspektīvu censoņu. Protams, ja kāds gribēs pievienoties, neatteiksim nevienam. Jaunietim gan ir jāgrib ar to nodarboties, jo no ūdens baidīties nedrīkst.
Bailes no vīrusa
Mūsdienās hidrotērpi ļauj doties ūdenī, līdz tas nav sasalis. Sērfotājiem, kuri brauc bez buras, un viļņu braucējiem labākais laiks ir ziema, jo tad noķeramas lielākas vētras un viļņi. Saģērbies tā, ka tikai seja ārā. Protams, tas nav tik patīkami kā šortos un siltā laikā. Foilam savukārt pietiek ar mazu vēja pūsmu. Man bāze ir Ķīšezerā, tāpēc nav jādzenas uz jūru vai līci, kas patērē daudz laika un enerģijas. +2°C neeju burāt, bet, ja ir 10–15 grādu silts, kā šogad maija vidū, brauciena laikā ir pat karsti. Šajā pavasarī gan man bija ļoti bail dabūt iesnas vai klepu, jo uzreiz šķiet, ka klāt Covid-19! Katru gadu esmu šādi apaukstējies, kas, tik regulāri dzīvojoties pa ūdeni, ir normāli, bet šogad pirmo reizi mūžā uz treniņiem ņēmu līdzi termosu ar tēju – lai pirms un pēc nodarbības tiktu pie kāda siltuma. Atgriežoties mājās, gaidīja arī silta duša. Un izdevās izvairīties no jebkādas saaukstēšanās, tpu tpu tpu!