Visi saprotam iemeslu – Krievijā hokejistiem sola (tad jau laika gaitā redzēsim, vai solījumi ir reāli) vairākas reizes lielāku atalgojumu nekā citos čempionātos. Kamēr mēs Latvijā nākamajā ziemā solidāri maksāsim ievērojami lielākus rēķinus, jo kategoriski iestājamies pret kaimiņvalsts agresiju un tāpēc atsakāmies pirkt viņu resursus, šie mūsējie Krievijā pelnīs "lielo naudu". Gan jau gadījumā, ja Latvijā iekšā nāktu ar Z burtiem apzīmēti tanki, viņi paliktu neitrāli un aicinātu pieņemt esošo lietu kārtību.
Starp citu, limbažniekam Jānim Kalniņam varētu būt interesanti uzzināt, ka 1949. gadā no Limbažu puses vien izsūtīja 26 Kalniņus. Ja pašlaik atkārtotos deportācijas, viņš kā uzticams krievu varas kalpotājs netiktu aiztikts. Tomēr, visticamāk, būs tieši pretēji – kamēr mēs tuvākajā laikā noteikti neapmeklēsim Sibīriju, viņu ar apšaubāmas kvalitātes lidaparātu uz turieni aizsūtīs jau šoziem. Skumji, ka Latvijas Hokeja federācija neieņem stingru nostāju saistībā ar šo sportistu nākotni valstsvienībā
Šādas bažas nav jāizsaka par basketbolistiem. Kā augusta Sporta Avīzē lasāmajā intervijā saka Latvijas izlases kapteinis Dairis Bertāns, Krievijas klubi grēka naudu solījuši vairākiem mūsu groza bumbas meistariem, bet neviens no viņiem piedāvājumu nav izskatījis. Arī pats Dairis saka – ja piekristu kaut kam tādam, viņam vajadzētu izdzēst savu tetovējumu, jo uz muguras sportistam ir attēlotas Brīvības pieminekļa trīs zvaigznes.
Latvijas basketbola izlase vēl tikai pirms gada atradās Eiropas pagrabā, pret Rumāniju un Baltkrieviju spēkojoties Pasaules kausa atlases turnīra priekškvalifikācijā. Sekmīgi tika pārvarēta ne tikai tā, bet arī kvalifikācijas pirmais posms, un nākamo mūsējie jau sagaida ļoti labā pozīcijā. Tomēr arī izlases kapteinis Bertāns uzsver, ka šo neseno pagātni nedrīkst piemirst.
"Izcīnītā uzvara pār Serbiju un pirmā vieta šajā kvalifikācijas kārtā bija ļoti vērtīga, taču pēc vienas lielas uzvaras nevajag uzreiz censties ar galvu stumdīt mākoņus. Tāpēc arī pēc šīs spēles sarunās ar žurnālistiem uzsvēru, ka jāatceras, no kurienes nākam un kā tur nokļuvām. Vēl iepriekšējā Eiropas čempionātā priecājāmies par piekto vietu, turklāt ne viens vien teica, ka esam pelnījuši būt vēl augstāk, taču pāris neveiksmīgu spēļu, pāris zaudējumu, un jau bijām pašā apakšā. Līdzīgi arī tagad. Jā, ir labi rezultāti, laba vieta, viss forši, taču iesāktais jāturpina, jo dažas neveiksmīgas epizodes mūs var nosviest turpat, lejā. Un to neviens negribam! Šī iemesla dēļ man ļoti patika mūsu spēle Slovākijā, kas bija uzreiz pēc uzvaras pār Serbiju. Neslēpšu, kaut kādā brīdī man bija mazliet bail par to, kā pēc tādas spēles spēsim savākties cīņai Slovākijā – kaut kādos laukos, kur zālē četrdesmit grādu karstums, bez nozīmes turnīra tabulā. Visu cieņu džekiem, jo visi zināja, kas jāizdara, lai nebūtu nekādu lieku problēmu, un jau no pirmās minūtes visi kā viens to arī darījām. Tā bija laba zīme, laba reakcija, kas parāda, ka uzvara pār Serbiju vēl neko nenozīmē. Tas bija tikai mazs solis ceļā uz to, ko gribam sasniegt."
Nākamie pārbaudījumi izlasi gaida jau šomēnes, kad pārpildītā Arēnā Rīga tā uzņems Turciju, kā arī viesosies Lielbritānijā. Zīmīgi, ka dažas dienas vēlāk abas mūsu pretinieces sāks dalību Eiropas čempionātā, kamēr iepriekšējā turnīrā piekto vietu guvusī Latvija to vēros vien televizora ekrānos.
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!